|
|
|
Novembris 23., 2007
19:47
Es vakar redzēju kaut ko patiesi brīnišķīgu!!!! " Klusuma skaņas". Tas ir pats skaistākais, ko es savā dzīvē uz teātra skatuves esmu redzējusi. Skatījos un raudāju no tā, cik skaisti. Smējos, cik mīļi. Aizkustinājumā noelsos, cik patiesi. Es jau tai laikā nedzīvoju, nē. Tas manas Māmuķītes laiks, tie viņas sapņi, viņas mirkļi. Bet tas bija tieši, kā redzēt viņas atmiņas vizualizējamies.
Kas man patika visvairāk? Tas, cik viss bija tīri, gaiši, labi, nevainīgi. Sākumā es visu laiku baidījos, ka tikai nav kaut kāds "un tad ienāca pa durvīm tas tur un sākās skandāls, ņemšanās, skaidrošanās, kašķēšanās", bet nekā tāda nebija. Nekā negatīva! Nekādu slepkavību, nodevību utt, ap ko jau tagad visi sižeti vijas. Tikai dziesma, tikai, kā jau dzīvē, mīlestība, jūtas, mulsums, prieks, un skumjas. Un vienā etīdē ilgas un vientulība, tik viegli ieštrihota, bet tīīīk skaudri.
Vienkārši pasakaini! Jums tas ir jāredz!
Un Naumanis ir galīgākais buržuāziskais divānā pirdējs, ja var šajā uzvedumā saskatīt tikai trušu pišanos. Jo redz jau to, ko grib.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |