|
|
|
Februāris 21., 2007
15:54
Ārā tik pasakaini skaisc! Gribās laukā, bet bail no sala. Tā nu sēžu istabā, lasu cāli, kuru nevajag lasīt un piestrādāju par kurinātāju. Pa logu ārā man pretējās pašvaldības mājas piesnigušais parks. Vispār bija jau mērītāji pirms nedēļām divām atnākuši, droši vien arī šis placītis drīz šķirsies no kokiem un vecās koka mājas un taps kāds megaprojets. Žēl būs. Kaut vai tāpēc, ka nevarēšu vairs Kņopei rādīt skrienošās uguntiņas. Tagad, kad kokiem nav lapu, pa lielās istabas logu var redzēt Kalnciema tiltu, kā tur mašīnas joņo. Kluss gan te ir pat ļoti. Čigāni, kā prusaki līdz ar salu pazuduši un ir patiešām jauki. Nu jā, un tādā klusumā Kalnciema tilta skrejošās mašīnas kā kaut kas tāls un nereāls šķiet. Nez kur tiem cilvēkiem jāsteidzas? Neko taču nav iespējams nokavēt. Viss taču vēl būs. I autobuss, i troleibuss, i lielveikali līdz nakts mellumam vaļā. Bet cilvēki tik skrien un skrien.
ZinieT, kādreiz, atceros, man šķita, ka visi amerikāņi dzīvo savā izdomāto problēmu pasaulītē. Visiem bija kaut kādi kreņķi un stresi, kuri patiesībā šķita gana muļķīgi. Tagad arī te ir šo izdomāto kreņķu un problēmu pasaulīte. Un stress. Mūžīgais ļaunais stress. Viendien pa televīziju kaut kādā tur sakarā runāja par stresu un kaitēm un viena makten smuka un gudra psihiatrīte teica: "Protams mēs strādājam par daudz! Protams, mēs uztraucamies par daudz". Piedodiet, mīļie, es sāku balsī zviegt. Nu kā lai šito māžošanos par strādāšanu nosauc?! Nu pasakiet man, kurš tad tagad mazgā savas drēbes rokām, jauc maizi, vakarā pie skaliņa dara vīzes un pastalas, grābekļus un dakšas, bet vasarā iet nolūkot koksni ziemas ragavām? Neviens. Viss ir bodē un visa strādāšana ir lielāka vai mazāka bakstīšanās. Un tie, kuri patiesi smagi, fiziski strādā, mistiskā kārtā neslimo ne ar kādām stresa izraisītām kaitēm. Varbūt vajag par to vairāk padomāt?
Mana Kņopiene ir modusies, es dodos prom. Padomāt.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |