|
|
|
Marts 1., 2006
08:11
Kaļim bam-bam! Na što sluga? Na pjatoje-ģesjatoje Naģeždu sjuda!
|
08:45
A bet manas vecāsmammas māsas dzīvoja Balvu rajonā, viensētā. Viņām bija govis, aitas, putni, zirgi, divi suņi un mežā vilki. Un vēl viņām bija upīte ar tiltiņu, kuram ja uzkāpa par daudz uz malu, tad varēja iekrist upītē, jo baļķēni nebija piesisti. Un vēl viņām pie meža bija čūskpļaviņa, kurā viņas pļāva sienu govīm ziemai. Tur bija ļoti daudz čūsku. Un vienreiz Ritastante pļāva un viņai kājā iekoda čūska. Un viņa ar nazi izgrieza sev miesu ap to kodumu, lai izdzīvotu.
Un vēl viņām bija vēl viena māsa, kura dzīvoja kādus kilometrus piecus aiz meža.Uz pretējo pusi no lielceļa. Un mēs ar brāli vienreiz gājām pie Mildastantes ciemos, lai pateiktu, lai viņa atnāk ciemos. Un meža ceļš bija pilns ar mazām barviciņām un mēs pielasijām pilnas kabatas un atnācām mājās. Un dabūjām pa otram lāgam iet pie Mildastantes.
Un vēl es vienreiz biju Ausmastantei līdzi govis ganīt un Duksis arī bija. Un Duksis ganībās apēda visu līdzpaņemto rupmaizi. Bet mājās viņš rupmaizi bez sviesta nekad neēda. Ganībās gan. Un Duksis leca pičpaunā ja vien kāds noliecās. Bet viņš bija smags un viņu tad bāra.
Un viņām mājai bija bēniņi, kur es viereiz biju augšā. Man bija jāizstiepj laukā akordeons. Paps tur nevarēja iet, jo dēļi bija satrupuši un viņš varētu ielūzt virtuvē. Un tad Paps sēdēja pagalmā un spēlēja akordeonu.
Un virtuvē viņām tapetes bija piespraustas pie sienām ar knopkām. Un tāda tapešu kārtas bija viena virs otras. Neskaitāmas. Un visas ar knopkām. Pēdējās jau turējās uz iepriekšējām, nevis sienā iespraustas. Un tās sienas čaukstēja, kad pieskārās.
Un pirtiņa viņām bija, pašā mežmalā. Es tikai neatceros, vai kādreiz esmu tur pērusies.
Toties es atceros, ka brālim bija savs zirgs. Un viņš jāja pa lielo aploku. Un viņam nebija bail.
Bet istabā zem skapjiem stāvēja tādi bezvāku grozi ar olām. Un pulkstenis tikšķēja. Un gultas bija tādas opā ar pēļu maisiem apakšā un pēļiem ar ko apsegties augšā arī. Un daudziem, lieliem, cietiem spilveniem.
Un sausā tualete bija pavisam apiņiem apaugusi. Un tualetē sāvēja par dupšpapīru nolikti Ļeņina kopotie raksti. Un viņi bija ļoti slikts dupšpapīrs. Bet man likās, ka tā tualete savā veidā smaržo. Viņa nekad nesmirdēja tā, kā citas.
Un kad mēs braucām mājās, tad bija jāceļas divos naktī, jābrauc ar ratiem līdz stacijai stundas divas un tad jābrauc sēdamvilcienā līdz Rīgai. Un tad, kad pie Rīgas pārsaluši un stīvām, sāpošām kājām modāmies, tad jau arī saule leca.
Un Ziemassvētkos man uzdāvināja vesti ar izadītiem sunīšiem un uzrakstu "duksiduksiduksiduksiduksi".
Un ziniet, vispār viņām bija arī piektā māsa, bet viņa čēesmit piektajā sapinās ar komunistu un apprecējās. Un tad māsas izmeta visas viņas bildes un nekad viņu vairs nepieminēja, tā itkā tādas māsas nekad nemaz ar nebūtu bijis. To man Paps pavisam nesen izstāstīja.
Ausmastante un Ritastante abas sen jau ir aizsaulē. Bet es atceros viņu adītos cimdus un zeķes. Ar auseklīšiem un sniegpārsliņām. Un dziju no viņu aitām, no kā mamma mums džemperus adīja. Un visas pasakas man šķiet, stāsta tieši par viņu māju. Gan "Es biju puisītis...", gan "Ansītis un Grietiņa", gan "Zaķīšu pirtiņa", "Cūkausītis" un visas, visas pārējās. "Ganuzēns un velns" arī.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |