|
|
|
Maijs 18., 2004
10:47 - Manējie
Vakar redzēju vienu no savējiem. Viņš sēdēja kafejnīcā. Viņš paskatijās uz mani un es sajutu viņa skatienu. Un tad es ar savu muguru vēroju viņu, reizē zinot, ka viņš vēro mani.
Pēc tam es viņu redzēju vēlreiz. Viņš sēdēja pie kautkāda kabineta un gaidija uz pieņemšanu, bet es gāju uz liftu. Es stāvēju ar muguru pret viņu un gaidiju liftu. Un jutos tik labi, zinot, ka tuvumā ir kāds savējais.
Pievakarē populārā krievu žurnālā izlasīju, ka viņš ir dzejnieks. Tāds stulbs bābu rakstiņš.
Interesanti, ka nospiedošais vairums savējo ir lielāka vai mazāka mēra mākslinieki. Vai arī tā ir dzīves forma. Veids, kā eksistēt. Pietiekami daudz brīvas smadzeņu telpas galvenai būtībai. Sava veida mūki.
Viens no savējiem man teica, ka man ir pārāk lielas ambīcijas, lai es būtu māksliniece un pārāk maz aknu, lai es strādātu šovbiznesa aizkulisēs. Es neesmu sava veida mūķene. Man liekas, ka es vēl maldos.
|
13:49 - Sssssssssssssssssssss
Sssssssssssssssssspams, pamsss, pamss, pams
pam-param-pam-pamsssssssssss
|
15:38 - Iedomājies...?!
Kāds rakājas pa tavu galvu.
Kas šistāds? E figņa. Izmetama.
Kas tas? Ooo! Baigā māksla, ceļam ārā, noliekam uz centrālā plauktiņa.
Kas tas? Eu, bet tas takš baigi vērtīgais. Šito es savākšu sev.
iedomājies? Pamosties un tev vairs nav savas esības vēsture. Viss sajukts svešā ēdienā. Jā, jā komponenti tie paši, tik citās saattiecībās, citādā secībā.
Nē, labāk neiedomājies. Es jau iedomājos. Un man palika baisi. Ka tas ir gandrīz iespējams.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |