|
|
|
Februāris 2., 2006
09:30
Aiz Brīvības pieminekļa Bauskā, lejā, uz mazas aizvēsturiskas ieliņas, stāvēja remontēt nepabeigta gaiļuprojekta guļbūve. Ar tornīti, kurš sniedzās gandrīz līdz pašai kalna augšai. Kāpu lejup pa platām, greznām koka kāpnēm. Salijušām un sabirušām ar pērnā rudens krāsu zaudējušām lapām. Kāpu reizē ar diviem vīriešiem. Viens bija advokāts vai, bet otrs no tiem smukajiem, bagātajiem,glumajiem. Es viņiem abiem patiku. Es viņiem ļoti smalkjūtīgi stāstiju par kādu pastaigu ar diviem puišiem, laikā, kad man bija gadi septiņpadsmit. Stāstīju, ka mums nebija par ko runāt, jo lai arī visi bijām latvieši un vienā vecumā, pasauli skatijām krasi atšķirīgām acīm. Stāstiju ik pa vārdam ieturēdama pauzes, jo kāpnes bija ļoti stāvas, man bija augstpapēžu zābaki un man bija bail krist. Es cerēju, ka viņi sapratīs, ka nekas tur nevar sanākt. Ne vienam, ne otram. Pēc viņu reakcijas nojautu, ka nekā viņi nav sapratuši. Viņi klausijās manī, ka tadā skolotāja. Viņi man uzdzina dusmas. Bet es valdijos.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
