Recent Entries Archive Friends User Info
pabīdīties laboties zīmēties

• 4/30/06 01:35 am
• neatceros, kad kapi kļuva par pastaigu vietu
  ne tikai bezastu suņiem, kas kasa kaulus,
  bet arī bezkaulu mums, kas slēpj savas astes,
  slēpj savus nagus un patiesās domas.
  un es neatceros, kad pārvērtās ceļmalas aka
  no slāpju veldzētavas aukstā bezzobu mutē.
  vai jau toreiz,līdz ar vārpstiņas krišanu,
  vai tikai pēc spļāviena, vērmeļu rūgta?
  vairs neatceros, kurš pirmais krita no vārda
  un kur uz viņa trūdiem zied zvanu puķes,
  bet pirmajam nesekos pedējais,
  jo vārds ir miris, un es neatceros kad
• 0 commentsLeave a comment

• 4/29/06 11:01 pm
• zāles vaksācija rudenī, kūlas piededzināšanas vietā.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/29/06 10:39 pm
• sirmu cukuru tu savā tasē ber,
  un maisi to ar karoti, kas sūnās
  ir pametusi savu spožumu un
  nemitīgi atdziestošo zvaigžņu tēju.
  
  un
  sirmu cukuru tu savā tasē ber,
  un nosirmo tavs matu pīņu vainags.
  dzimst publika no asiem telpu stūriem
  un ierēc tavā tasē aizmirstību.
  
  vēl tasē savā ber tu sirmu cukuru,
  un cukurs sirms pa otru galu laukā.
  jau gadsimtiem ir tava tase caura.
  tavs zvaigžņu tējas laiks ir atdzisis.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/29/06 10:36 pm
• Arturs Rembo
  
  Rītausma
  
  Es noskūpstīju vasaras rītausmu.
  Nekas vēl nekustējās piļu zelminī. Ūdens bija miris. Ēnu apmetnes neatstāja meža ceļu. Es gāju, modinot dzīvās un miklās elpas, un dārgakmeņi skatījās, un spārni cēlās bez trokšņa.
  Pirmais notikums uz takas, jau pilnas ar svaigu un bālu mirdzu, bija puķa, es teica savu vārdu.
  Es uzsmaidīju blondajam ūdenskritumam, kas izspūris vēlās caur eglēm: sudrabotajā virsotnē es atpazinu dievieti.
  Citu pēc cita es pacēlu plīvurus. Alejā, rokas mētādams. Līdzenumam pāri, kur nosūdzēju viņu gailim. Lielajā pilsētā viņa bēga starp zvanu torņiem un kupoliem, un, skriedams kā ubags pa marmora ietvēm, es trencu viņu.
  Ceļa galā, pie lauru meža es apkampu viņu caur biezajiem plīvuriem un mazliet sajutu viņas milzīgo augumu. Rītausma un bērns nokrita meža pakājē.
  Pamostoties bija pusdienlaiks.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/29/06 10:26 pm
• palūk uz tām sudraba dzīsliņām,
  kas sien mūsu pirkstus kopā.
  redzi kā tiklas nejaušības,
  mūsu satikšanos nu dzemdējušas.
  
  Draugus jau nemeklē, un draudzību nevar iegūt, tā vienkāršī kļūst redzama, kad pienācis tās laiks.
  
  palūk uz tām sudraba dzīsliņām,
  kas sien mūsu sirdis kopā.
  tu mani iemācīji smieties,
  es tevi - neapsegties.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/20/06 03:45 am
• es varu divreiz pēc kārtas, bet ne ar pārtraukumu
  
  
  izlasīt grāmatu
• 0 commentsLeave a comment

• 4/20/06 03:32 am
• mīlestībai ir brūnas acis un gari džezmeņa pirksti
  vai tur brīnums kāds, ka neatradu
  ja ieraudzītu - nepazītu
• 0 commentsLeave a comment

• 4/20/06 03:27 am
• mēs nogurām viens no otra svešuma
  ir vasara
  ja tu apēdīsi abola sēkliņu, tev vēderā izaugs ābele
  ja apēdīsi ķirša kauliņu - izaugs ķirsis
  es savēru zemenes uz stiebra
  savēru savus sapņus uz diega
  un nost
  visu apēdu
  vienīgais veids, kā padarīt savus sapņus īstus
  tos apēst
  
  
  aug sapņu koks manā vēderā
  mēs nogurām viens otra svešumu skatīt
• 0 commentsLeave a comment

• laiks
• 4/18/06 07:48 pm
• laikam kurpēs smiltis sabirušas.
  jau tovasar, kad eglēs dzima nāras,
  mēs gājām mežmalē klausīties mātes,
  kas raudāja pēc ūdens, mutēm sausām.
  laikam visas pēdas ar varžacīm klātas.
  tas notika jau agri pirms saules,
  māsas saklāja mums gultu uz tilta.
  un iesēja kāršrozes augt.
  laikam ceļā top netīras kājas,
  laikam ir uzberzta tulzna uz īkšķa,
  laikam pārāk navi es uzticos laikam
  Laikam, kam kurpēs ir smiltis.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/18/06 01:07 am
• viņi brauca uz dzemdību nodaļu, bet mātei palika slikti un viņi izkāpa pie jūras pastaigāt. mazais metās skriet taisni jūrā iekšā. tā bija pirmā reize, kad viņš redzēja jūru.
  jaungada diena. viņi, tikko pārcēlušies no vidienes uz piekrasti, pastaigājas gar krastu. mazā, pirmo reizi ieraudzījusi jūru, skrēja tajā iekšā un metās ar seju slapjajās smiltīs.
  viņiem abiem bija 2 gadi, viņus šķīra vairāk kā 500 km un ap 400 dienu.
  tagad viņi ir kopā un gaida mazo, lai parādītu viņam jūru.
• 0 commentsLeave a comment

• 4/15/06 09:33 pm
• cauri oranžai aploksnei izlīda ūpis
  nakts vidū kā apmāts sāka lūgšanas skaitīt
• 0 commentsLeave a comment

• nejaušību spēle
• 4/14/06 07:19 pm
• mana buru kuģa gaviles pametot ostu
  debesis pārvērš vienā vienīgā zēģelē baltā
  kajītē iemidzis junkurs elpo tvanīgu lietu
  trīs ceturtdaļas degošā eglāja
  garā gurušā tekalē raiti
  rindas nākotnē domājāms ievilksies
  
  enkuru kapsētā sirotāju orģijas
  ikvienu vientuļas neziņas stundu māk zagt
  laiks kas miris bez kabatas apdrošināšanas
  nāk pār otrreizējās izmantošanas jutekļu zāli
  sudraba karotes dāļā jauks arābs
  līksmi izsmaidot savas uzacis ārzemniecēm
  žuburu kokles jau diensvidū simulē
  vienkārši neciešami līksmojošas kustības
  jauni putni ir ēdenē uzradušies
  tie ne dieva ne velna mīlēti kliedz
  jo ar mītos esošām ogām
  ir tie cienāti mūžam līdz kamēr
  zūdis ceļš ik garāmāgājējam
• 0 commentsLeave a comment

• 4/9/06 04:12 pm
• man aiz logiem traks suns
  un resni burtiņi gaudo,
  gliemezis izspiego saulīti
  vakarā krāsojam lūpas
  nosarkst saulrietā jūra,
  alkainā tuvuma jūtot,
  kauns skatīties man,
  vēl esmu tik mazs,
  vai tad var tā mīlēties,
  kad visi skatās?
• 0 commentsLeave a comment

• 4/8/06 10:42 pm
• tuk tuk
  tu mans tidli bum
  maiga dūna, no spilvena tikusi brīvē,
  tu lido kā putns, debesīm kutini nāsis
  tuk tuk
  tu mans pum purum
  ne jau mans, bet kā gribētos mīlēt
  vēlu vasaras vakara saulē tik ilgi
  tuk tuk
  tiksimies šovakar mājās
• 0 commentsLeave a comment

• sapņi
• 4/7/06 09:26 am
• pirmā muša. neiekoda. katrā ziņā nejūtu, ka būtu kā savādāk. bet bija un dūca ap lampu savu pamošanās dziesmu, kamēr es savu aizmigšanas. ..sargi lielus maziņus, lai tie tavā mierā dus. guļot laiks skrien vēja spārniem, kāds neparasti skaists kaimiņu puisis teica, ka kopš reizes, kad bija pamanījis mani parīzē, esot manī iemīlējies, gatavs atdot man sirdi un par mani vien spējot domāt. es nekad neesmu bijusi parīzē - atbildēju, bet viņš tik paskatījās uz mani kā gluži pašsaprotami teica - nu bet gribētu taču? man nepatīk šie neparasti skaistie puiši, viņiem ir sievietes daba, bet sievietes jau sen vairs nav mātes, bet gan hiēnas un maitu lijas. (nē, zinies, es neesmu sieviete, mjak, mjak)
  uz stūra pie līvu laukuma redzēju thp. viņš bija vecs, kaut mati vēl tumši, apvalkātā, baltā tēkreklā ar izbalējušiem krāsu zīmējumiem, apsedzis tetovējumus (vējš vējums) un taisīja auskarus. kāda draudzene man teica, ka viņš spējis uztaisīt vienu auskaru, kamēr ta ņēmusi laukā otru, bet ne jau tādēļ arī es lūdzu viņam uztaisīt man auskarus, kaut tādus nemaz nenēsāju. es vienkārši gribēju apzināties, ka atceros vēl laikus, kad viņš pa muzikasskolu (?) staigāja ādas jakā un biksēs, neslēpa tetovējumus, bet taisīja jaunus, un ķērās pie visām meitenēm pēc kārtas. vismaz likās ķerdamies. savādi. citreiz viņš bija cindulī, citreiz un mazās katrīnas ielas, bet vienmēr kaut kur pie līvu laukuma.
  mani istabas augi nogaida, kad es pametīšu māju un viņi drīkstēs celties no podiem un rīkot balli. parāk mierīgi un nekustīgi tie tagad, lai tas neliktos aizdomīgi. mosties, mazo šmuli, laiks posties prom.
• 0 commentsLeave a comment