- 4/29/06 10:36 pm
- Arturs Rembo
Rītausma
Es noskūpstīju vasaras rītausmu.
Nekas vēl nekustējās piļu zelminī. Ūdens bija miris. Ēnu apmetnes neatstāja meža ceļu. Es gāju, modinot dzīvās un miklās elpas, un dārgakmeņi skatījās, un spārni cēlās bez trokšņa.
Pirmais notikums uz takas, jau pilnas ar svaigu un bālu mirdzu, bija puķa, es teica savu vārdu.
Es uzsmaidīju blondajam ūdenskritumam, kas izspūris vēlās caur eglēm: sudrabotajā virsotnē es atpazinu dievieti.
Citu pēc cita es pacēlu plīvurus. Alejā, rokas mētādams. Līdzenumam pāri, kur nosūdzēju viņu gailim. Lielajā pilsētā viņa bēga starp zvanu torņiem un kupoliem, un, skriedams kā ubags pa marmora ietvēm, es trencu viņu.
Ceļa galā, pie lauru meža es apkampu viņu caur biezajiem plīvuriem un mazliet sajutu viņas milzīgo augumu. Rītausma un bērns nokrita meža pakājē.
Pamostoties bija pusdienlaiks. - 0 commentsLeave a comment
pabīdīties laboties zīmēties