- 6/5/06 08:35 pm
- Tikko mitros matos stikla sikspārņi salido. Manas alas nav redzamas visiem, bet tālu tajās var iet, manas upes nešalc visiem, bet to dzīlēs ne dzintari vien. Sapin manas skumjas bizē un nokrāso dzeltenas tās, izkar pa logu vējā un izliecies nemanām, kad saule tās paslepus nozog un sapin ar savējiem (stariem) kopā. Ne viss ir zelts, kas spīd, ne viss ir bēdas, kas raud. Samūrē manas skumjas ķieģeļos un iestrādā dizainā, Tavos rasēšanas papīros tādas kā mani samet vienā vezumā, apvelk ar cirkuli robežu aprkat un saka - šo izdzēst. Lūdzu. Ne viss ir miris, kas nekust, ne viss ir augošs, kas kust. Izloki no manām skumjām kuģīti, bet sargi no jūrām to. Jūrās ir brīvības saldme, ieliec kuģīti grāmatu lapās. Mērcēts iespeidkrāsas sausajā gaisā, tas negribēs brīvību vairs un mierīgi putekļiem apklāsies, grāmatas, kas pazaudētas. Ne viss ir vieds, kas no papīra taisīts, ne viss ir lasāms, kas grāmatā spiests.
- 0 commentsLeave a comment
pabīdīties laboties zīmēties