tuk tuk

pašplūsmā
6/5/06 07:55 pm
Tuksnesim pie kājām, ceļos nometies lūdzejs. aizlūdz par katru smilšu graudu. Lai nāk smilšu vētra, es nebaidos ne nieka, tauriņu tīklā to ķeršu un pieradināšu trīslitru burkā. Ik reiz, kad lasu citu nedzejnieku dzeju, es pukojos, ka garlaicīgi, jau viņu domas esmu atdevusi papīra klēpim, bet neraizēju daudz, jo nav jau vērts, kad sagribas dzejot, es neceļu ausu un ceru, un ticu - kaut kad taču tam ir jāpāriet, jo tas ir tikai viens posms, kurš beigsies, kad sāksies cits. Es vēlos plašumos, kur neesmu vēl bijusi, es vēlos jaunas smaržas, jaunas garšas, es vēlos plašumus, man ir aptrūcies rakstāmais, bet kamēr vēl vēlme mani tirda, es nevaru nerakstīt un nemierā dīdos. Ik rinda, kas nonākusi tālāk par šejieni, ir nejaušība, kas savā ātrumā paspējusi izsprukt vārdam nē starp kājām, kad pēkšņi liekas - nu šo var rādīt arī citiem, vai oho vai feini, lai vai kur tas būtu, es palasos, ko cilvēki tur jau salikuši un mana vēlme pāriet, pat kļūdama pretīga un diemžēl atstādama aiz sevis tādu skāņu rūgtumu, ka tomēr nebija, šoreiz vēl nebija un kad tad būs, nebūs, neviens cits, kā tikai es, nekad nespēs izlasīt manās rindās to ko esmu uzrakstījusi, svešiem cilvēkiem sveši vārdi, bet es neceļu ausi, kaut kad taču tam Ir jāpāriet. kad sāksies kas jauns, šim būs pienācis gals.