|
|
Wednesday, October 7th, 2015
|
9:52p - kam neveicas mīlestībā, tam..
Karjerā būtisks solis augšup. Iespēja iekļūt vidē, kur apgrozās lielas idejas un vēl lielākas eiro banknotes, daļa no šīm banknotēm turpmāk ik mēnesi slīdēs manā kontā, tikai ko tas dod, kam man tā nauda un atzinība. Kam man mašiņa, kā teica Pigaļu Frīdis "Limuzīnā Jāņu nakts krāsā". Darba apjoms arī pieaudzis, kas labi, nebūs priekš sevis jādomā attaisnojumi, kāpēc palikt ilgāk jaunajā birojā, tomēr lielā alga nedod nekādu gandarījumu, ja nu vienīgi nelielu, labi, brīži, kad neknapinoties varu investēt sevī, ir patīkami. Taču kopumā trīsdesmit gadi ir slieksnis, kad dzīve vairs nedod, bet prasa. Ilgi, vēl pēdējo studiju laikā man bija sajūta, ka saņemu no Visuma atlaides, jo es taču mācos un zināšanas jāuzkrāj, jo vēl taču ir laiks, lai saprastu, izdomātu, tiktu skaidrībā. Nu tas ir beidzies, ja gribu kaut kādu attīstību, man neviens vairs neļauj būt mazai, nezinošai un nedrošai. Eksperimentēt un skatīties, kas no visa sanāk vai nesanāk. Ir jāiet ar kāju durvīs, jāsmaida un jāaizstāv savs viedoklis, bet ar to ne vienmēr būs kā skolas laikā, kad skolotāji un vecāki sajūsminājās par katru sūdu, ko bērniņš sagatavojis, deva papīra zvaigznītes, ābolīšus un diplomus. Prasība publiski vienmēr būt labā garastāvoklī un ar darba spējām par 110% nogurdina, tur ne papīra ābolīši, ne solārijs nelīdzēs.
(3 comments |comment on this)
|
|
|
|