Vakardienas piecminūte liekā laika rezultējās 3 grāmatu iegādē.
Tostarp dabūju Griškoveca Kreklu par 2 latiem ar kapeiciņām.

Mūzika: MGMT - Kids

Par kaut ko līdzīgu šim te biju domājusi, tik mazuliet konkrētāku stāstu paliekot apakšā.
Vizuāli ļoti apetītelīgs eksperimentālais video.

Ansis Egle par Latvijas kino ar Kasparu Braķi.

Tags: intervija, kino, video

Nejauši uzgāju Peter Sollett īsfilmu  "Five Feet High and Rising"  Burvīga sava realistiskuma, vides un aktieru dēļ.

Pēc pāris balvu saņemšanas Kannās un vēl šur tur ir tapusi šīs filmas garākā pilnmetrāžas versija "Rising Victor Vargas", kas vēl jānoskatās. Mazliet šaubos, ka kaut ko tik lielisku var uzņemt divreiz, turklāt izstieptā veidā. Lai gan pamats ir labs un aktieri tie paši.

pēdējie 3 ierakti zem actiņas. sev vien.
būs jāiegādā kāds bloknots.

Nejauši uzgāju citā blogā ierakstu par to, ka pirms aizbraukšanas vaigot salikt visu pa plauktiņiem, lai pēcāk nesanāk (nenākas) atgriezties pagātnē. Vienvārdsakot nevietā un beztelpā.
Ja vien skolas biblioteka un datorklase nebūtu vasarīgi atvaļinājusies, droši vien sen jau būtu prom.

"Atgrūst cilvēku, tiklīdz šķiet, ka ar citu varēs tikt tālāk."
Radeks Jons - Memento

Ir cilvēki kam padodas it viss kam vien pieķerās. Viens no viņiem noteikti ir Dagur Kári.

ausaiņiem

Mūzika: Slowblow

Ilgu laiku esmu klusējusi, izmetot cibā tik pāris nenozīmīgus teikumus. Tas tāpēc, ka pārziemot šogad bij mazliet grūtāk kā parasti. Atslēgusies no visa, kas iepriekš un neieguvusi jauno tagad, netiekot galā ar izaicinājumiem, prasībām un gaidām, apzināti saraujot sakarus ar ģimeni, (ne) svinot jaungadu (lieldienas, 25gadi un vārdadienu arīdzan), neballējoties un galu galā nonākot fāzē, kad telefons tiek izslēgts uz vairākām nedēļām, gandrīz mēnesi neredzot dienasgaismu. Tāda kā sevis izdzīšana kaut kur tālu tālu un prom no visiem.
Atnākot pavasarim piespiedu sevi iet laukā, satikt cilvēkus bez īpašas vēlmes tiešām kadu satikt, vadot sarunas, kurās bij jāpiemāna sevi, lai piemānītu citus ar sejas izteiksmēm, kas varētu norādīt uz interesi sarunbiedru stāstītajā. Atkal aizveroties un nespējot izmest pat pāris teikumus, tad, kad kāds ar mani runā. Piespiedu kārtā dzenājot sevi pa bāriem un sagaidot saulēktu ar pilnīgi svešiem un tāliem cilvēkiem.

Tagad tas viss ir nieks un sen vairs nav taisnība.
Skolas darbi un daudzās filmēšanas ir atdevuši to, ko pašrocīgi esmu sev atņemusi. Likuši celties agrāk par putniem un vakarā pakrist pilnīgā izspēka. Un galu galā pieņemt, ka tas, kas ir darīts un izdarīts ir kaut kā vērts. Bet vislielākais guvums tomēr ir tie, kas visu šo laiku bija līdzās (pievilti un pamesti bez mazākās uzmanības), tagad, kad veros vaļā, viņi tepat vien ir un nāk atpakāļ.

p.s. pārāk gari teikumi un baigs kišmiš.

“Have you heard of the illness hysteria siberiana?”.

“No.”

“l read this somewhere a long time ago. Maybe in junior high. I can’t for the life of me recall what book I read it in. Anyway, it affects farmers living in Siberia. Try to imagine this. You’re a farmer, living all alone on the Siberian tundra. Day after day you plough your fields. As far as the eye can see, nothing. To the north, the horizon, to the east, the horizon, to the south, to the west, more of the same. Every morning, when the sun rises in the east, you go out to work in your fields. When it’s directly overhead, you take a break for lunch. When it sinks, in the west, you go home to sleep.”

“Not exactly the lifestyle of an Aoyama bar owner.”

“Hardly!” She smiled and inclined her head ever so slightly. “Anyway, that cycle continues, year after year.”

“But in Siberia they don’t work in the fields in winter.”

“They rest in the winter,” she said. “In the winter they stay at home and do indoor work. When spring comes, they go out into the fields again. You’re that farmer. Imagine it.”

“OK,” I said.

“And then something inside you dies.”

“What do you mean?”

She shook her head. “I don’t know. Something. Day after day you watch the sun rise in the east, pass across the sky, then sink in the west, and something breaks inside you and dies. You throw your plough aside and, your head completely empty of thought, you begin walking toward the west. Heading toward a land that lies west of the sun. Like someone possessed, you walk on, day after day, not eating or drinking, until you collapse on the ground and die. That’s hysteria siberiana.”

I tried to conjure up the picture of a Siberian farmer lying dead on the ground.

“But what is there, west of the sun?” I asked.

She shook her head again. “I don’t know. Maybe nothing. Or maybe something."

From Haruki Murakami, South of the Border, West of the Sun,
Translated from the Japanese by Philip Gabriel, (The Harvill Press, 1999)

 

‘I have the most wonderful job in the world because I’m looking. Every day I notice the light on your face.’

Christopher Doyle