Ilgu laiku esmu klusējusi, izmetot cibā tik pāris nenozīmīgus teikumus. Tas tāpēc, ka pārziemot šogad bij mazliet grūtāk kā parasti. Atslēgusies no visa, kas iepriekš un neieguvusi jauno tagad, netiekot galā ar izaicinājumiem, prasībām un gaidām, apzināti saraujot sakarus ar ģimeni, (ne) svinot jaungadu (lieldienas, 25gadi un vārdadienu arīdzan), neballējoties un galu galā nonākot fāzē, kad telefons tiek izslēgts uz vairākām nedēļām, gandrīz mēnesi neredzot dienasgaismu. Tāda kā sevis izdzīšana kaut kur tālu tālu un prom no visiem.
Atnākot pavasarim piespiedu sevi iet laukā, satikt cilvēkus bez īpašas vēlmes tiešām kadu satikt, vadot sarunas, kurās bij jāpiemāna sevi, lai piemānītu citus ar sejas izteiksmēm, kas varētu norādīt uz interesi sarunbiedru stāstītajā. Atkal aizveroties un nespējot izmest pat pāris teikumus, tad, kad kāds ar mani runā. Piespiedu kārtā dzenājot sevi pa bāriem un sagaidot saulēktu ar pilnīgi svešiem un tāliem cilvēkiem.

Tagad tas viss ir nieks un sen vairs nav taisnība.
Skolas darbi un daudzās filmēšanas ir atdevuši to, ko pašrocīgi esmu sev atņemusi. Likuši celties agrāk par putniem un vakarā pakrist pilnīgā izspēka. Un galu galā pieņemt, ka tas, kas ir darīts un izdarīts ir kaut kā vērts. Bet vislielākais guvums tomēr ir tie, kas visu šo laiku bija līdzās (pievilti un pamesti bez mazākās uzmanības), tagad, kad veros vaļā, viņi tepat vien ir un nāk atpakāļ.

p.s. pārāk gari teikumi un baigs kišmiš.