Duncan MacLeod from Clan MacLeod

Atzīšos, ka esmu pati kaut kad metusi klausuli nost, bet tos, kam tā mode ir patīkams ieradums, nemūžam nesapratīšu. 1) tas ir nepieklājīgi, 2) neko nepierāda, 3) tikai lieki iztērēta nauda par zvanīšanu.

Bagātības psiholoģija.

Strādājot ik pa brīdim iedomājos magoņu pušķi, kas mājās vāzē. Tikai vakar pamanīju, cik magones patiesībā ir gleznas.

This one thing I know - For He loves me so. http://www.youtube.com/watch?v=E1lnSi7QWY8

Vispār es sevi baigi viegli varu sagruzīt, bet tad es palasu quizer vai sveeto_seetu un man paliek atkal labi. :)

Laikam Sintija nav uzrakstījusi pareizo temperatūru tai kūkas cepšanai. Bija paredzēts, ka tā būs gatava pēc pusstundas 180 grādos. Tomēr nekā tamlīdzīga! Pēc stundas 180 grādos un 10 minūtēm 200 grādos kūka beidzot ir gatava, tomēr izskatās pilnīgi citāda, nekā viņai. Garšo arī citādi. Bet labi. Smilšu mīklas pamatiņš ir pussakaramelizējies un garšo nedaudz kā Dumle konfekte. Rabarberu vidiņš ir slapjš, tāds, kādam jābūt pie tāda pamatiņa. Tas pats bija arī Carnikavas kūkai (mamma piezvanīja un izstāstīja, kā tur viss beidzās). Kūka, respektīvi, ir tāda, kādu ēd pat kūku neēdāji (mans tētis) un rabarberu neēdāji (mana vecmāmiņa). Nu tātad esmu atklājusi jaunu receptes variantu.
Tomēr nākamreiz uzlikšu krāsni uz 200 grādiem jau no paša sākuma. Tad redzēs.

Pēdējā laikā nesanāk daudz ēst un gulēt, jo ir tik daudz citu lietu, ko darīt. Galvenais, ka lietas notiek, kaut arī gribētos vairāk pašiniciatīvas un enerģijas. Man tagad šķiet, ka, ja es varu sarīkot koncertu, tad jāvar arī citas lietas, kas varbūt sākumā šķiet bīstamas un grūtas, bet pēc tam noteikti izrādās, ka viss ir vieglāk, nekā šķitis. Galvā pārskatīju savu plānu sarakstu un tikai pāris lietas līdz šim ir pārvērtušās no 'varētu' vai 'vajadzētu' uz 'ir'. Piemēram, tā pati krievu valodas mācīšanās. It kā varbūt liekas absurds manā vecumā mācīties krievu valodu, jo skolā taču tipo mācīja un tipo kaut ko jau pateikt varu, ja vajag. Bet kad jāmeklē darbs, tad visur tekošu krievu valodu, lūdzu. Un tā valoda taču ir skaista arī. No otras puses, mans brālis iemācījās krievu valodu, strādājot uz kuģa un brīvajā laikā lasot "Meistaru un Margaritu" krieviski. Uz kuģa es strādāt netaisos, bet lasīt oriģinālvalodā varētu. Jo man turklāt ir arī svarīgi zināt, kā tos vārdus raksta. Nu jā. Pēdējā laikā apkārt daudz runā par iziešanu no komforta zonas. Laikam jau tas ir tas, uz ko vajadzētu saņemties ikdienā, bet ne tikai uz sīkumiem. Arī uz svarīgām lietām, jo viss taču ir pārdzīvojams, galu galā. Lūk.

Es gribu ar tevi iedzert tēju, bet tu esi prom. Laikam uz vienmēr.

Es redzēju lielu ezi. Gaišā dienas laikā, pie savas mājas vārtiem. Viņš cēli (tiešām!) pastaigājās gar ceļmalu. Tas bija jau tad, kad bija jādodas uz vilcienu, bet līdz tam es paspēju arī uzcept rabarberu kūku pēc Sintijas receptes. Tiesa gan, tur sanāca drusku čē pē, jo kūka neizcepās pusstundas laikā, līdz ar to es viņu tā arī nedabūju pagaršot, jo viņa vēl palika cepties. Vēl es paspēju brālim palīdzēt izveidot frizūru ar matu mašīnīti. Nu tur, izdzīt īsto formu. Biju iepriekš dzinusi matus citiem tikai tā, lai sanāk vienādā garumā, bet beigās sanāca diezgan smuki, neraugoties uz to, ka šī man bija pirmā tāda veidošanas reize. Es drusciņ pabiju arī dārzā. Loki, pujenes, īrisi, pētersīļi, zemenes, tomāti, baziliks, smiltsērkšķi, rabarberi un kartupeļi. Un tas nav nekāds jums viss. Vecmāmiņa ir ļoti pacentusies. Ko vēl. Pirmo reizi redzēju, kā brālis brauc ar mašīnu (tiesības viņam ir jau vismaz 2 gadus). Tomēr šī diena bija brāļa diena. Tas bija jauki. Bet savu vainas sajūtu par to, ka šī galīgi nebija mammas, vecmāmiņas un tēta diena, es kaut kā kompensēšu citu reizi. Žēl, ka ir iemācīta tāda vainas sajūta par lietām, kur galīgi nebūtu par ko tā justies.

Es šodien jau 3 reizes esmu nepareizi savienota, kaut arī kontaktos izvēlējos pareizos cilvēkus, kam zvanīt. Un savienoja tieši ar tiem, kam ļoti, ļoti nevajadzēja piezvanīt. Un protams, nepamanīju to, kamēr nesāku runāt. Šie mūsdienu gudrie telefoni.

To laikam sauc par sajukšanu prātā aiz nabadzības: mēs jūs te ielaidīsim, jūs maksāsiet mums īri, un tad jūs mums te pielāgosiet savu pasākumu tā, kā mēs gribēsim! Vai arī neļausim jums te neko rīkot!
:)
baigi vajag :)

betona krāsas biroja žurka
žalūziju slūžas ir ciet
bet gaisma ar milzīgu spēku..
viss ir gaišs, un visu var redzēt.



šobrīd šis Jura teksts man ļoti atgādina pagalmu uz Dzirnavu ielu.

"Delfi" jautā: „Bet vai piedzērušās sievietes jums bieži gadās?". Aleksandrs atbild: „Ak, es jums teikšu tā: labāk 10 piedzērušies vīrieši, nekā viena piedzērusies sieviete. Tas ir šausmīgi. Tas ir apmēram kā mēģināt nomierināt trakojošu garīgi slimo - nepieciešams daudz spēka, jo pierunāšana un lūgšanās nestrādā."

We danced our youth in a dreamed-of city,
Venice, paradise, proud and pretty.
We lived for love and lust and beauty,
Pleasure then our only duty;
Floating them twixt heaven and Earth
And drank on plenty’s blessed mirth.
We thought ourselves eternal then,
Our glory sealed by God’s own pen.
But heav’n, we found is always frail,
Against man’s fear will always fail.