Duncan MacLeod from Clan MacLeod

Ieskanējās dziesma no bērnības - Akurāteres Mēnessnakts ar Aspazijas vārdiem. Izrādās, ka viņa (Akurātere) ir izlaidusi nozīmīgāko pantu, ak!

Šīsdienas kontā so far: Air - 10 000 HZ Legend, How To Dress Well - Total Loss, Boards of Canada - Boc Maxima, Aphex Twin - Selected Ambient Works vol 2

Darba diena it is!

Biju skatīties dzīvokli. Dzīvoklis bija par mazu, bet tajā pagalmā ir brīnišķīga veca koka māja un daļēji saglabājies vecais bruģa klājums. Diemžēl telefonu biju atstājusi mājās un nevarēju nofotografēt. Toties kārtīgi visu apskatīju, kamēr gaidīju to dzīvokļa izrādītāju (dzīvoklis bija pagalma mūra mājā). Aiz koka mājas stūra atradu uzrakstu 'NDĢ meiteņu pīpētava' un vecu koka kublu.

Atnāca mākleris, pastāstīja, ka visa māja ir nesen nopirkta un dzīvokļos tur notiekot remonts (taisnība, piedāvātie dzīvokļi bija normāli izremontēti), un arī pagalms un kāpņu telpa tikšot sakārtoti. Un koka māju jaukšot nost.

nezinu gan, kur es šobrīd liktos, ja nebūtu izgudrota mona de bo.

Man šķiet, ka filma 'The Hunger' ir šausmīgi slikta. Neskatoties uz to, es viņu reizi pa reizei skatos. Reizi pāris gados. Kaut kāda melanholija tajā visā.

Ir cilvēki, kuriem vienmēr prasa ceļu. Piemēram, man. Ne tikai Rīgā, bet arī tādās pilsētās, kurās esmu labi, ja otro reizi. Tā kā neesmu topogrāfiskā idiote, parasti varu arī kaut ko atbildēt. Grūtāk ir ar atbildēšanu vajadzīgajā valodā. Kaut gan visbiežāk to ceļu prasa tūristi, kas parasti runā angliski. Reizēm man ir šķitis, ka ceļš tiek prasīts, lai aprunātos (atvainojiet, kur iet tas un tas autobuss? (ar domu turpināt: Un cik bieži viņš iet? Un cik tagad ir pulkstenis? un tamlīdzīgi)). Un reizēm man ir šķitis, ka ceļš tiek prasīts, lai iepazītos (sakiet, lūdzu, kurā stāvā ir tasuntas? jūs bieži uz šejieni nākat?). Un tad vēl tās žīdu ceļu prasīšanas (eju pa Balasta dambi; pienāk žīdiete: sakiet, lūdzu, kur te ir Balasta dambis? - tas esot saistīts ar kaut kādu viņu veiksmes ticējumu.) I. par šo visu saka, esot tādi cilvēki, kas mākot iekulties (respektīvi, es, jo man nāk klāt, lai runātos). Bet es citreiz domāju - ir taču arī cilvēki, kam neviens neko neprasa. Kas mūs īsti atšķir?*

*Tas, protams, ir retorisks jautājums. Viņi vienkārši neskatās apkārt. Jāatzīst, ka arī esmu šo spēju uztrenējusi. Tomēr lielā daļā gadījumu joprojām izvēlos to neizmantot.

Vispār tā sajūta, atkal spēlējot koncertu.. pēc garas dienas un 5h miega, celšanās sešos dienu iepriekš un uzstāšanās tiešajā ēterā (yess, tā laža nemaz nebija dzirdama), pēc tam ceļa uz Liepāju, nenormālas pīpēšanas, laba koncerta, garas nakts, ceļa atpakaļ.. man laikam tomēr gribētos aizbraukt kādā garākā braucienā.

Uzzināju, ka Latvijā ir tāds "slavenu blondīņu" izveidots fonds "IntRIGA World". Smejos jau kādas piecas minūtes. Varbūt jānomaina matu krāsa.

Sajūta, ka es dzīvotu Septiņās karaļvalstīs. Kļūst arvien aukstāks un aukstāks! Ceru, ka white walkers tomēr neparādīsies, un, ka jau drīz būs pavasaris.
Un nē, es vēl neesmu redzējusi jauno sēriju. To nākamnedēļ.

Es īsti neticu tviterspēkam. ko nu?

Saņēmu komplimentu no īstas dizaineres. Man esot vizuālais "čujs". Jē. Komplimenti pēc 11h darba dienas ir tik jauki :) Bet beidzot dodos mājās - un tas gan ir brīnišķīgi!