« previous entry | next entry »
2.. Feb, 2013 | 03:58 pm
Pamodos ap puspieciem no rīta no nepazīstamas, griezīgas telefona skaņas kaut kur dzīvoklī. Es skaidri zināju, ka esmu mājās viena, un man nebija ne jausmas, kas vēl, izņemot manu personīgo telefonu, varētu zvanīt. Plīts? Ledusskapis? Dators? Velotrenažieris? Visas šīs domas tūliņ atmetu kā muļķīgas. Skaņa turpinājās, un es atmetu arī domu, ka tā varētu nākt no kaimiņu dzīvokļa. Un bija pavisam tumšs. Es iedomājos, ka dzīvoklī ir zaglis, kurš varbūt ir aizmirsis izslēgt telefonu.. (vai zagļi izslēdz telefona skaņu, kad iet zagt?) un kurš pavisam noteikti ir otrā istabā. Bet arī tādai domai es īsti neticēju, jo zināju, ka durvis ir aizslēgtas, un manas durvis ir drošas. Tikmēr skaņa noklusa.
Protams, ka es tajā brīdī neiedomājos, ka zaglis būtu vai nu pacēlis telefonu, ja domātu, ka neviena nav mājās, vai arī tūlīt izslēdzis skaņu. Es paņēmu savu telefonu, pāris sekundes padomāju, vai pareizi ir 01 vai 02, beigās uzspiedu 112 un biju gatava izsaukt numuru. Un pēc iespējas klusi devos uz otru istabu, cerot, ka netiku novērota miegā, un neviens neslēpjas aizdurvēs. Tikmēr, mani nobaidot, atsākās tā griezīgā skaņa, izrādās, kaut kur virtuvē.. un TAD es atcerējos, ka pie mums vakar nonāca "pensionāru mobilais". Šitāds. Laikam pagāja kāda pusstunda, kamēr atcerējos, kā jārīkojas ar pogainu telefonu. Varbūt turpmāk es izmantošu to kā modinātāju. Jo savu es, protams, nedzirdu ne brīvdienās, ne darba dienās.
Tikko tas telefons zvanīja atkal, nezināms numurs. Nezinu, ko darīt. Celt, necelt? Un ja nu tur kāds grib runāt ar telefona īpašnieku, kurš diemžēl mūs atstājis uz visiem laikiem, jau pirms pāris mēnešiem? Viena mājās, dazed and confused, ar svešu telefonu. Un man turklāt likās, ka man bija izdevies to skaņu izslēgt.
Man šķiet, ka par godu tam, ka esmu izdzīvojusi, par godu veciem, monofoniem telefoniem, kuru zvana treļļi šobrīd (jā, atkal zvana) atgādina sliktu šausmu filmu, un par godu telefona bijušajam īpašniekam, šovakar kārtīgi piedzeršos. Patiešām.
Protams, ka es tajā brīdī neiedomājos, ka zaglis būtu vai nu pacēlis telefonu, ja domātu, ka neviena nav mājās, vai arī tūlīt izslēdzis skaņu. Es paņēmu savu telefonu, pāris sekundes padomāju, vai pareizi ir 01 vai 02, beigās uzspiedu 112 un biju gatava izsaukt numuru. Un pēc iespējas klusi devos uz otru istabu, cerot, ka netiku novērota miegā, un neviens neslēpjas aizdurvēs. Tikmēr, mani nobaidot, atsākās tā griezīgā skaņa, izrādās, kaut kur virtuvē.. un TAD es atcerējos, ka pie mums vakar nonāca "pensionāru mobilais". Šitāds. Laikam pagāja kāda pusstunda, kamēr atcerējos, kā jārīkojas ar pogainu telefonu. Varbūt turpmāk es izmantošu to kā modinātāju. Jo savu es, protams, nedzirdu ne brīvdienās, ne darba dienās.
Tikko tas telefons zvanīja atkal, nezināms numurs. Nezinu, ko darīt. Celt, necelt? Un ja nu tur kāds grib runāt ar telefona īpašnieku, kurš diemžēl mūs atstājis uz visiem laikiem, jau pirms pāris mēnešiem? Viena mājās, dazed and confused, ar svešu telefonu. Un man turklāt likās, ka man bija izdevies to skaņu izslēgt.
Man šķiet, ka par godu tam, ka esmu izdzīvojusi, par godu veciem, monofoniem telefoniem, kuru zvana treļļi šobrīd (jā, atkal zvana) atgādina sliktu šausmu filmu, un par godu telefona bijušajam īpašniekam, šovakar kārtīgi piedzeršos. Patiešām.