t - 10. Jūnijs 2012

Pēdējā laikā nesanāk daudz ēst un gulēt, jo ir tik daudz citu lietu, ko darīt. Galvenais, ka lietas notiek, kaut arī gribētos vairāk pašiniciatīvas un enerģijas. Man tagad šķiet, ka, ja es varu sarīkot koncertu, tad jāvar arī citas lietas, kas varbūt sākumā šķiet bīstamas un grūtas, bet pēc tam noteikti izrādās, ka viss ir vieglāk, nekā šķitis. Galvā pārskatīju savu plānu sarakstu un tikai pāris lietas līdz šim ir pārvērtušās no 'varētu' vai 'vajadzētu' uz 'ir'. Piemēram, tā pati krievu valodas mācīšanās. It kā varbūt liekas absurds manā vecumā mācīties krievu valodu, jo skolā taču tipo mācīja un tipo kaut ko jau pateikt varu, ja vajag. Bet kad jāmeklē darbs, tad visur tekošu krievu valodu, lūdzu. Un tā valoda taču ir skaista arī. No otras puses, mans brālis iemācījās krievu valodu, strādājot uz kuģa un brīvajā laikā lasot "Meistaru un Margaritu" krieviski. Uz kuģa es strādāt netaisos, bet lasīt oriģinālvalodā varētu. Jo man turklāt ir arī svarīgi zināt, kā tos vārdus raksta. Nu jā. Pēdējā laikā apkārt daudz runā par iziešanu no komforta zonas. Laikam jau tas ir tas, uz ko vajadzētu saņemties ikdienā, bet ne tikai uz sīkumiem. Arī uz svarīgām lietām, jo viss taču ir pārdzīvojams, galu galā. Lūk.

Laikam Sintija nav uzrakstījusi pareizo temperatūru tai kūkas cepšanai. Bija paredzēts, ka tā būs gatava pēc pusstundas 180 grādos. Tomēr nekā tamlīdzīga! Pēc stundas 180 grādos un 10 minūtēm 200 grādos kūka beidzot ir gatava, tomēr izskatās pilnīgi citāda, nekā viņai. Garšo arī citādi. Bet labi. Smilšu mīklas pamatiņš ir pussakaramelizējies un garšo nedaudz kā Dumle konfekte. Rabarberu vidiņš ir slapjš, tāds, kādam jābūt pie tāda pamatiņa. Tas pats bija arī Carnikavas kūkai (mamma piezvanīja un izstāstīja, kā tur viss beidzās). Kūka, respektīvi, ir tāda, kādu ēd pat kūku neēdāji (mans tētis) un rabarberu neēdāji (mana vecmāmiņa). Nu tātad esmu atklājusi jaunu receptes variantu.
Tomēr nākamreiz uzlikšu krāsni uz 200 grādiem jau no paša sākuma. Tad redzēs.