Baudas · pauzes.

Domās jau gatavojos izdzīvošanas skolai, somā ieliku sausus sērkociņus, nazi un vismaz 5 pārus zeķu un vilnas zeķes, jo meterologi īpaši naski centās iestāstīt, ka gaidāmas lietusgāzes un aukstas naktis (vien +7 grādi). Jau no ceturtdienas vakara visapkārt visi, kas reiz ir braukuši laivu braucienos smējās, ka nu Tiffany piedzīvošot īstas ugunskristības braucot pirmo reizi un cerams, ka ne pēdējo. 

Piektdienas rītu sāku neilgi pēc 7 rītā, krāmēju somas, gatavoju brokastis un uzņēmu spēkus smagajām brīvdienām (no piektdienas 14. augusta vakara līdz svētdienas 16. augusta pusdienlaikam), izejot no rīta pagalmā iedzert tēju siltaja halātā pār ādu pārskrēja zosāda, nomācies, mazliet smidzināja un termometra stabiņš spītīgi rādīja +8 grādus. Nolamājos, ka rudens sācies un nepareizs laiks izvēlēts braucienam, bet sev teicu, ka viss taču būs labi, braukšu līdzi savam vismīļākajam cilvēkam, kas nu slikts var notikt?!

Pēc diviem pēcpusdienā devāmies ceļā no Iecavas uz Rīgu,  lai aizpildītu trūkumus must-to-have sarakstā. Lieki piebilst, ka iebraucot Ķekavā, lietus gāza tik spēcīgi, ka daudzas mašīnas tika apturētas, lai nogaidītu stipro lietusgāzi. Paņēmuši laivas un visu nepieciešamo, devāmies uz savu starta vietu Straupē, bijām nolēmuši kuģot pa Braslu. Kaut pirms pāris dienām puiši laivu nomā brīdinājuši, ka upē šobrid ir viszemākais ūdens līmenis, upē ir krituši koki un akmeņi, organizētāji nolemj neatkāpties no plāna. Ceļā uz Straupi visu laiku līst, kļūst aukstāks un negaisa mākoņi spītīgi velkas līdzi, noskaņojums pamazām noplok. 

Braslā nonākam ap 7 vakarā, lietus mākoņi draudīgi velkas mums apkārt un dažs labs, kuram vēl humorizjūta nav atslēgusies nosmej, ka es iepriekšējā dzīvē esot lasījusi laika ziņas(visur, kur es braucu vienmēr bonusā tiek pievienots slikts laiks). Laišanās upē man izrādās tīri veiksmīga, iekāpju un pat nesaslapinos, tas bija mans vakardienas kaut kas labs, jo izmēģinājumos es ūdenī iegāzos līdz padusēm... Noskaņojums, protams, tāds pa vidu ne īsti labs, ne slikts. Saņemos un pat sāku smaidīt, pirmo stundu tas izdevās, bet tad lietus pieņēmās spēkā un man vairs nebija neviena sausa vīlīte pie miesas. Upe atgādināja super ekstrēmu šķēršļu joslu, kamēr vēl bija bija gaišs arī upe bija izbraucama, koku sanesumi, bebru alas un vienkārši kritušie koki, braucot zem daudziem kokiem nācās pieliekties, apgulties un ko tik vēl ne.. Neiztikām bez kritušajiem - viena laiva mīnusā un daudz mantu ūdenī. Teikto 300m vietā līdz pirmajai naksmītnei jābrauc bija kādi 2,4 km. Ārā jau palika tumšs, jo noenkurojāmies, kad laikrādis tuvojās desmitiem. Uz brīdi lietus mitējās, varējām uzsliet teltis un piepūst matraci, izritinās segu un sakārtoties gulēšanai. Kurš gan cits, ja ne izlepusī jaunkundze gulēs uz piepūšamā matrača, savā rozā segā un  ar Dormeo spilvenu? Žāvējām drēbes ap ugunskuru, tie, kas gribēja ēst ēda picu un ābolmaizes, mans organisms spītīgi teica, ka ēst negrib, gribot tikai siltumu un gulēt. Siltās, sausās drēbēs tiku pēc pusnakts, bet līdz tam laikam palīdzēju žāvēt citas drēbes.  Ap 1 naktī, kad sākās kārtējā lietusgāze, N. aizsūtīja mani sēdēt uz telti, neesot man, cukurgruadiņam ko ārā salt, labāk, lai tuntulējos segā un mēģinot sasilt. No somas izvilku blašķīti, kur bija ielieta mana mīļā mango Finlandia, izdzērām pa kluso pāris malkus, auksta kā ledus.. Noskurinājos un domāju, kā man var negaršot mans mīļākais dzeramais?!  Auksts, izteiktā mango garša uzmodināja tukšo punci. Centāmies aizmigt, N. bija tik silts, ka pat dažreiz prāts atslēdzās un likās, ka čuču, bet tas bija mānīgi, pagāja vien dažas minūtes un pie debesīm parādījās zibens astes, skaļi dārdoņi un visi pamodās, palika arvien aukstāks. Iztiku bez čīkstēšanas un pārmetumiem, uzvilku vēl vienu kārtu drēbju un mēģināju gulēt, izdzīvošanas skola taču!

Pēc 2 naktī izdzirdējām, ka galvenajai organizētājai N. tantei palicis pavisam auksti (litrs degvīna neesot gana sildījis),  un izmisīgi zvana vīram, lai brauc savāc viņu, ka viņai ir auksti, bērni saslims un neesot nekā silta mugurā velkama. Miegs vējā, mostās citi, iet cirst malku, lai neizdzistu ugunskurs, mēs jau sākam noprast, ka nu viss ir vējā, lielā gatavošanās, braukšana, vestu runšāna un viss pārējais. "Izskatās, ka Tavs brauciens un ugunskristības ir beigušās!" noteica N. un mēs izlīdām no telts. Pamazām visi sāka kārtoties uz māju pusi, 6 no rīta es jau sēdēju siltā Volvo, ietinusies segā un sapņojot par Statoil karsto šokolādi, mans, tāpat kā citu brauciens bija beidzies. Mājās atgriezāmies ap 9 no rīta, aiztaisījām aizkarus, izslēdzām telefonus, ieritinājāmies siltajās segās un devāmies saldos sapņos līdz  5 pēcpusdienā. Gulēt pa dienu ir dīvaini, sāp galva, gribas ēst un dzert bez mēra. 

Bet pats galvenais ir tas, ka es sapratu, ka man blakus ir viens sasodīti lielisks cilvēks, kuru neprātīgi mīlu un, kurš ir mans balsts un acuraugs. Mēs labāk saprotamies grūtībās, nekā ikdienā, jo tad mēs saprotamies bez vārdiem. Brīnišķīgs piedzīvojums, kas liek novērtēt to, kas ikdienā izslīd cauri pirkstiem un liekas nesvarīgs. Iemesls pārvērtēt savas prioritātes un savu izturēšanos.

Bet, tiem, kas izlasīja līdz beigām,  kāda bildīte - mūsu oldschoolās glābšanas vestes no VUGD, mēs bijām vakara naglas! Paldies par izturību, priekā! :)