Un vēl, es nesaprotu, ko darīt ar naudu.
Tā kā kredīti ir pilna pakaļa, un bezdarbnieka pabalstu beigs maksāt šomēnes, tad drīz vajadzēs nopelnītās ārzemju naudiņas ieskaitīt LV kontā.
BET! Te ir tik viegli to naudu iztērēt. Gribās aiziet tur, nopirkt to, sarūpēt šo, un vēl nedaudz to un beigās paliek čiks.
Toties, ja tagad sāktu jau krāt, tad būtu vieglāk vēlāk. EH...
Grūti krājas, viegli tērējas...

Money,
All for money,
Save your money,
Hide your money,
Stuff your money,
Hump your money
Keep your money
All for money

Man iet labi, bet brīžam šķiet, ka pietrūkst kaut kā.
Tās ir tās reizes, kad viens liekos gultā, kad viens ceļos, kad viens pa savu istabu ņemos, kad viens pats sev gatavoju ēst.
Un pēc idejas un loģikas, esmu izdarījis gandrīz visu, lai man tas nepietrūktu.
Kāpēc "gandrīz"? Tāpēc, ka pietrūkst.
Bet ko neesmu izdarījis, es nezinu. Un tāpēc, arī nezinu, ko vajadzētu vēl darīt, lai būtu labi.
Kur lai rod atbildes?

What I want from you is empty your head

...

What I want from us is empty our minds
We fake the thoughts, and fracture the times
We go blind when we've needed to see

Vispār es esmu sācis pīpēt. Lai gan vēl ne ļoti pastāvīgi un arī atkarību nejūtu, bet dažreiz uzvelku paštaisīto kāsi.
Un tagad domāju - uzpīpēt vai nepīpēt?

Brīžiem ir sajūta, ka visi grib mani izmantot. Šķiet, ka esmu pārāk naivs. Cenšos būt labs, bet daudziem tas šķiet nesaprotami. Kā? Kā tu tāds vari būt? Un pienāk moments, kad pat vistuvākais mēģina to izmantot.
Tad es vairs nezinu, ko darīt un kur dēties.
Ja mēģinu apdomāt un arī kādreiz atteikt, tad no tā visa iznāk cilvēks, kas man pašam riebjas.



Why do we sit around and
Break each others hearts tonight,
Why do we dance around
The issues till the morning light,
When we sit and talk and
Tear each others lives apart,
You were the one to tell me go,
But you were the one for me
And now youre going through the door
When you take that step
I love you baby more and more
We need to laugh and sing and cry
And warm each others hearts tonight,
Observing the fun of everything
And loving all of mother God

Un vispār interesanti tā rakstīt pašam sev.
Lai arī ir apziņa, ka viss šis ir publiski pieejams, taču, tā kā neviens nav lietas kursā par šo lapu, tad neviens nemaz nezina, ko un kā es te rakstu, attiecīgi - viss ir sev.
Lieliska alternatīva piezīmju blociņam. Ja vien ir internets pieejams.



Just as you take my hand
Just as you write my number down
Just as the drinks arrive
Just as they play your favourite song
As your bad mood disappears
No longer wound up like a spring
Before you've had too much
Come back in focus again

Kādu laiku neesmu neko rakstījis te, bet tam ir attaisnojums, jo manā dzīvē notika krasi pavērsieni ar manis aizceļošanu uz franciski runājošo pasauli un nepiekļūšanu pie interneta.

Kas pa šo laiku ir noticis?
Lietas ir gājušas uz labo pusi:
Mamma ar māsu atkal komunicē pēc pusotra gada pauzes, un tas, man liekas, ir ļoti apsveicami.
Tētis ir atradis darbu, kas viņam patīk un ir ar to apmierināts, jo arī maksā labi.
Mēs ar draudzeni esam kopā, bet tai pat laikā nē, jo dzīvojam šķirti un dodam viens otram iespējas saprast visu un darīt, ko sirds vēlas.
Un es esmu aizceļojis un cenšos darīt, ko gribu, nevis, ko vajadzētu.

Pēdējais man šķiet pat ļoti apsveicami, jo vairākus gadus biju vienkārši iesēdējies un nekādīgi nevarēju izkustēties.

Tagad ir viena cita problēma - kā iemācīties franču valodu? Sākumā likās, ka nokļūstot vidē, viss notiks pats no sevis, bet šobrīd šķiet, ka pilnveidoju angļu valodu, jo komunicēju tikai tajā. Man vajadzētu, laikam, skatīties franču filmas un ar vārdnīcu sēdēt pie tām.
Varbūt, kāds var ieteikt kaut ko skatāmu?

Toties vīni man te patīk.
Eh, ja es vēl zinātu, kur dabūt zālīti, tad gad aizietu uzpīpot un justos vēl labāk.

Kā atrast savu vainu problēmās?
Kā to novērst?
Kā saprast problēmu?
Kā saprast, ka tā ir mana problēma?
Kā dzīvot labāk?
Kā dzīvot?

Es domāju, ka ir jātaisa restarts pašreizējai dzīvei, apstākļiem un lietām.
Ir jādara kaut kas radikāls. Maksimāli radikāls.
Jāpako somas un jādodas ceļā. Jāizslēdz telefons un emailu pāradresācija. Jāpaņem pase un prom.
Prom!
Vienalga kur.
Bet tālu. Fiziski tālu no šejienes.

How can I be lost
If I've got nowhere to go?

No sievietes izšķīros pilnībā.
Šodien palīdzēju aizvest vēl pēdējās mantas prom. Tukšs dzīvoklis. Tukša sirds.
Kaut kam ir jābūt, bet nav. Pārdzīvot ir grūti.
Es cenšos par to nedomāt. Es mēģinu nodarbināt prātu ar visu ko citu, lai tikai nav par to jādomā.
Bet sāp.
3 gadus mēs bijām kopā. Viņa aizgāja un pateica, ka grib ar sevi tikt skaidrībā. Tā vienkārši. Teica, ka nav laimīga. Bet ne jau ar mani nav laimīga. Vienkārši nebija laimīga. Nezina, ko grib un ko var. Un tāpēc ir jāiet prom no manis. Tas ir tik bēdīgi, ka 3 gadus es centos darīt visu, lai būtu labi.
Viņa vēl teica, ka mīl mani. Bet tas neesot arguments palikt kopā.
Teicās jau, ka vajagot vienkāršu distanci un kādu laiku padzīvot atsevišķi.
Bet es zinu, ar ko tas beigsies. Es vairs neloloju nekādas cerības.
Šis posms ir izdzīvots.
Bet tik ļoti sāp.

No alarms and no surprises

Ja nu kādam nav, bet noskaņai gribas šo manis jau minēto dziesmu, tad piedāvāju dzīvo ierakstu no Amsterdamas 2006. gadā

Sāku uz skumīgas nots.
Skumīga tāpēc, ka pašlaik ir periods, kad jūtos tik iztukšots, tik vientuļš, tik piečakarēts, ka nezinu kurp doties un ko darīt.
Ja kāds jautā, kā man klājas, nav vairs spēka smaidīt un atbildēt: "Paldies! Lieliski!" Bet tādu atbildi taču sagaidām, kad jautājam, vai ne? Pat ja nē, tad pie jebkādas citas atbildes būs nākošais un nākošais, un nākošais jautājums. Bet es negribu par to visiem stāstīt. Laikam jau neesmu nekādu klaču bāba.

Pirms kāda laika likās, ka nu jau visam būtu jābūt labi. Bija ļoti labas attiecības ar sievieti, bija ļoti labi apmaksāts darbs un bija cerība par saticību ģimenē.
Šobrīd tas viss ir pačibējis: šķiršanās ir tepat saredzama, jo redz es neesmu gana labs vienā konkrētā pozīcijā; no darba atbrīvoja, jo krīze un ģimenes - mammas-māsas attiecības ir pasliktinājušās tik ļoti, ka māsa man pateica, ka mamma viņai ir mirusi un māte ir ievietota psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Abas viņas nerunā jau vairāk kā gadu. Mamma nav sajukusi prātā, bet aizgāja uz turieni paārstēt sabrukušo nervu sistēmu un, iespējams, iegūt invaliditāti.

Par šķiršanos no sievietes ir grūti. It kā jau tik krasi vēl neesam nolēmuši, taču uz to viss iet un šobrīd abiem šķiet prātīgāk padzīvot atsevišķi.
Par darbu es īsti nesatraucos, jo izmaksāja labu kompensāciju un man jau tas darbs ne visai patika. Es tur biju, jo man labi maksāja.
Par ģimeni sāp visvairāk. Es nezinu, ko es varu tur izdarīt. Nē! Es zinu - neko! Neko nevaru! Es jau centos: es runāju ar mammu, runāju ar māsu. Viss velti.
Stūrgalvība, ietiepība un spītība ir mūsu ģimenes īpašības.

Tēvs arī nevar izturēt - visu laiku pavada internetā, uzķeroties uz vieglu darbu Amerikā un angļu valodas kursiem pa $99. Pasūtīja jau vienu disku. Naudas nav, bet viņam vajag. Bet ko es tur varu pateikt? Neko! Apvainosies, ka viņam metu sprunguļus ratos un neļauju mācīties angļu valodu.
Ietiepība!
Ātri apvainojas. Tādi esam visi ģimenē.

Es ar tām īpašībām cīnos. Vairs cenšos tik ātri neapvainoties. It kā jau sanāk.

Pie visa šī vēl apkārt cilvēki visi ir palikuši tik noslēgti. Tik ļoti iegājuši sevī. Distancējušies. Kļūst agresīvi, viegli aizkaitināmi, asi. Jo viņiem ir slikti. Neklājas labi.

Tas viss beidz mani nost.
Viss notiek vienlaicīgi!

Nav neviena, kas varētu atbalstīt. Neviena!
Mīļotais cilvēks, kas vēl aizvien apgalvo, ka mani mīl, bet visu laiku izrīkojas zemiski, vairs neatbalsta. Es pat negribētu, lai viņa mani atbalsta. Lai arī ļoti mīlu. Ļoti.

Ģimenē ir pārāk lielas problēmas, lai pie tās grieztos ar savējām. Tur nav jēgas meklēt morālu palīdzību, jo viņi ir vieni no problēmas radītājiem. Bet nevaru vainot viņus pie šīs situācijas. Vienkārši izpratne, ekspektācijas katram ir savādākas. Sauc to par paaudžu konfliktu vai par diskomunikāciju. Nav svarīgi. Problēmas risinājums katram ir savs un pie tā arī katrs paliks.
Stūrgalvīgi un ietiepīgi!

Draugiem ir savas problēmas. Nevar taču viņiem visu uzgrūst. Un nereti gadās, kad negrib klausīties. Bieži tā ir. Citreiz nevar pat sanākt uz jubileju kopā.
"Nav laika!"
"Man tur ieplānots!"
"Man sesija!"
"Esmu laukos."
"Mēs būsim ar vēl diviem draugiem!"

Ar ko tad lai parunā?
Psihologu?
Man jau nevajag palīdzību. Man vajag parunāt, paraudāt. Svešam cilvēkam es netaisos izraudāties uz pleca.

Šonedēļ sazvanījos ar mammu. Viņa teica, ka pagājušo nedēļ tēvs esot viņai atcirtis kaut ko asu. Viņa visu uztver asi.
Mēs ar mammu norunājām 45 minūtes pa telefonu. Pēc sarunas es sapratu, cik esmu bezspēcīgs.
Es skatījos TV ziņas par pingvīnu pastaigu un sāku raudāt. Es vienkārši sāku raudāt. Es raudu reti. Ļoti reti. Bet tad es jutu, cik ļoti man birst asaras. Ne par ko. Par ziņām!
Tas emocionālais stāvoklis šobrīd ir ļoti nestabils. Nav pie kā pieķerties. Parasti ir kaut kas nebūt pie kā pieturēties, ar ko izrunāties. Šobrīd ir sanācis, ka visas huiņas ir notikušas reizē.
Nē, es nedomāju par pašnāvību. Tas iesūkā. Es tikai sataisīšu vēl lielāku skādi. Man tas nav vajadzīgs.

Es tikai nesaprotu, uz kuru pusi šobrīd skriet.
Kam pretī?
Kam palīdzēt?
Kā palīdzēt?
Vai mukt? Varbūt.

Tāpēc arī iepriekš publicēju dziesmas "How To Disappear Completely" vārdus. Jo tas spilgti raksturo šībrīža stāvokli.
Gribu pazust. Vismaz uz kādu laiku, bet completely.

Kā?

That there, that's not me
I go where I please
I walk through walls
I float down the Liffey

I'm not here
This isn't happening
I'm not here, I'm not here

In a little while
I'll be gone
The moment's already passed
Yeah, it's gone

I'm not here
This isn't happening
I'm not here, I'm not here

Strobe lights and blown speakers
Fireworks and hurricanes

I'm not here
This isn't happening
I'm not here, I'm not here....