| |
[May. 15th, 2007|06:24 pm] |
"Ни о чем я так не жалею в свои последние дни, как о долгих годах, которые я безсмысленно и бездарно провисел вниз головой во мраке безсмыслия. Час и минута одинаково изчезают в этом сероватом ничто; глупцам кажется, что они обретают гармонию, но они лишь приближают смерть...
Граф Дракула, воспоминания и размышления."
Пелевин, В. Empire V, Москва: Эксмо, 2006, с. 290. |
|
|
| |
[Apr. 30th, 2007|09:54 am] |
|
Eritis sicut Deus, scientes bonum et malum. |
|
|
| |
[Apr. 23rd, 2007|06:08 pm] |
Izklaidējos iedomājoties izjūtas.
Manas iztēles pavasaris. |
|
|
| |
[Apr. 22nd, 2007|10:19 am] |
Šis paradokss uzstājīgi nelika man mieru. Asinis dunēja deniņos, traucējot koncentrēties uz būtisko, vai vismaz to, ko es vēlējos kā tādu uztvert. Manā priekšā bija burvīgākā no esības mīklām, kādu man jebkad bija gadījies notvert savas uztveres lamatās. Baudījums no šīs apziņas vien izdaiļoja manus vaigus sārtos toņos un radīja gandrīz nepārvaramu vēlmi laiski izstaipīties un padoties tās valdzinājumam, atsakoties no apziņas par visa esošā pārejamību un īslaicīgumu, kā arī uz mirkli izsviežot no galvas domu, ka jebkurš paradokss ir izprotams. Reizēm paradoksālā veidā, taču tāpēc ne mazāk izsmeļoši un patiesi. Es vēlējos vien skatīties, bezgalīgi pētīt šo esības mīklu caur savas filosofiskās pasaules uztveres prizmu, laiski pāršalkt skatienu pār tās apburošajiem noslēpumiem un mazajām, viltīgajām uztveres lamatiņām. Šis gaisīgais, netveramais paradokss, kas prata tik veikli izslīdēt mana tvēriena, rotaļīgi pazibsnīt ar actiņām un aizslēpties aiz ilūziju un maldus priekšstatu audumiem..
Manas iztēles plašumos parādījās bēru procesija, kuras priekšā tika nests vainags ar melnām sēru lentēm, balti aptraipītām ar uzrakstiem "Atvadas Loģikai!" un tamlīdzīgu patētisku drazu. Vainagi, ziedi, sērīgas sejas un zārks, kurā garlaikotā pozā pa pusei sēdēja, pa pusei gulēja visa šī notikuma vaininiece, apglabājamā Loģika, gaidot šīs pompozās izrādes beigas un iespēju atgriezties pie kontroles kloķiem.
Paradokss, šis burvīgākais no esības radījumiem ir mans ceļš uz paradīzes dārziem. Tā ir mana atslēga uz Dieva valstību un neciešami starojošā nirvānas tumsa! Esības alfa un omega, sākums un beigas.
Prātā uz mirkli iestājās smeldzīgs klusums, pasaulei ieejot aizmirstībā, par kuru es pratu zināt vien to, ka tā ir. |
|
|
| Ārpus konteksta |
[Apr. 9th, 2007|07:51 pm] |
|
[..]In their naturalistic claims, gnostics seem to offer to free people from the weight of freedom and responsibility, and launch them on a road that does not demand moral decisions from them but only offers them "illumination". [..] |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2007|05:47 pm] |
|
Braucot trolejbusā, piemetās sajūta, ka esmu cilvēku audzētavā. Perfektā fermā, kur zvēriņi ne vien vairojas, bet arī paši sevi baro. |
|
|
| |
[Mar. 22nd, 2007|06:34 pm] |
Слепая сила судьбы ударилась лбом о путеводный столб и тихо произнесла матное слово.
- Светает! - мысленно согласился я и перевёл стрелки часов.
- Светает.. |
|
|
| |
[Mar. 20th, 2007|08:40 pm] |
Apsveicu sevi ar atgriešanos. Es varētu uzrakstīt kādu traktātiņu par maģisko izziņas ceļu ietekmi uz cilvēku psihi un pasaules uztveri. Vai arī veiksmīgi uzkompilēt kaut ko par svārsta koncepciju un tās saistību ar "string theory" un i-dzin, kā arī norādīt uz visa iepriekšminētā saistību ar budisma meditācijas praksēm.
Vai arī izreklamēties kādā citā veidā, parādot, cik daudz es zinu un cik varenam man vajadzētu būt. Taču Tev to nevajag. Un nekad nav vajadzējis. Taču tam nav nozīmes.
Mana kontemplācija ir bezjēgā ievilkusies. Sāk traucēt. |
|
|
| |
[Feb. 26th, 2007|11:36 pm] |
|
Товарищи! Хернья однако! |
|
|
| |
[Feb. 15th, 2007|12:40 pm] |
|
How blue can You "Buu!"? |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2007|01:11 pm] |
|
Bērni tik ilgi vēlas kļūt par pieaugušajiem, ka kļūstot par tādiem viņi vairs nespēj atcerēties - kādēļ? |
|
|
| |
[Feb. 13th, 2007|08:02 pm] |
|
She's a queen of a ketamine |
|
|
| |
[Feb. 12th, 2007|05:08 pm] |
|
Kā alkstas pēc Patiesā! Šķirstu vienu mājaslapu pēc otras cerībā uz ziņu, kas beidzot ienesīs patīkamu vēsumu manās uzkarsušajās smadzenēs, kas man nesīs skaidrību "kā kristāla lode galvā", kā "Apocalypse Now" izteicās pulkvedis Kurtzs. |
|
|
| |
[Feb. 7th, 2007|09:58 am] |
|
Ceturdaļgadsimts |
|
|
| Par esošā nozīmīgumu |
[Jan. 31st, 2007|02:26 pm] |
Perfekta ilūzija.
Apziņas deja pa nosacītās realitātes labirintiem, cenšoties rast vismaz kaut kādu izpratni par notiekošo, nojautas perifērijā jūtot, kas nekas nenotiek un arī nenotiks.
Kā vinnēt ping-pongā, ja bumbiņa jau ir iemesta?
Rubika Kubiks ar bezgalīgu šķautņu daudzumu.
Perfekta spēle. Detalizēta līdz pretīgumam.
Jautri. |
|
|
| |
[Jan. 14th, 2007|05:42 pm] |
|
Man ir radies iespaids, ka visa pasaules eksistence turas tikai uz bailēm. Ieturot teatrālu pauzi – bailēm no apziņas par visas esības tukšumu. Tāpēc tiek radīti mākslīgi šķēršļi, uzstādīti šķietami svarīgi mērķi un, visam pa virsu, gandrīz apzināti izvēlēti praktiski nesasniedzami sapņi. Jo vienmēr ir jābūt kaut kam, pēc kā tiekties. Savādāk atnāk Viņa Majestāte Tukšums. Cilvēka uzticamākais sabiedrotais jau kopš cilvēka pašapziņas rašanās. Uzjautrinoša teorija. Vai ne? |
|
|
| |
[Jan. 3rd, 2007|08:00 pm] |
|
Sviesta Ciba - Informācija par Lietotāju. |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2006|10:55 pm] |
Pēdējā laikā bieži domāju par nāvi. Atzīšos, ka tas neiztiek bez savas devas emocionālās eksaltācijas, ar vieglu asariņas nojausmu, kas slēpjas acs kaktiņā, taču šīs pārdomas ir ne tik saistītas ar emocionālo masturbāciju, cik ar refleksiju par dzīves pārejošo raksturu.
Nesen gadījās veiksmīgi aizrīties. Kā lasītājs var nojaust, šis negadījums nebija letāls, jo vai savādāk kāds spētu padalīties šādā pieredzē? Un ne jau pats fakts šeit ir ievērības cienīgs. Sanāca tā, ka es pāris mirkļus stāvēju domājot nevis par to, kā izkļūt no šīs visnotaļ neērtās situācijas, bet gan izmantoju iespēju paskatīties uz savu dzīvi no malas. Un tas, ko es atklāju, aizdomīgā kārtā atspoguļoja to, par ko esmu domājis ilgas stundas. Protams, ka lasītāja prāts jau ir apjautis šo loģisko nekonsekvenci, kad es atklāju to, uz ko esmu ilgstoši fokusējies. Iespējams, ka mani empīriskie secinājumi ir tikai manas teorētiskās bagāžās inspirēti. Taču atmetīsim metodoloģikas pārdomas un uzdosim jautājumu pēc tā būtības - un tālāk? Šajos dažos mirkļos es uzdevu sev jautājumu "nu un? kas tālāk?". Un man nebija ko sev atbildēt. No vienas puses bija šī dzīvnieciskā (un tāpēc tik vitālā) vēlme glābt savu dzīvību, no otras puses - savā ziņā apburoši skaidra situācija izpratne, ka gadījumā, ja es kļūdīšos glābšanas stratēģijas izvēlē, šis būs pēdējais vakars manā dzīvē. Pat neskatoties uz to, ka tas bija parasts darba dienas vakars.
Pieļauju, ka tagad es biezā slāni atkārtošu gadu tūkstošiem uzkrāto pieredzi, kas "aplaimoja" ne vienu vien paaudzi, taču doma, ko es jau pamanījos šī prātojuma sākumā prezentēt, bija par to, ka nekas no tā, ko es daru nerada manī vēlmi palikt un turpināt būt. Lūdzu nepārprast, šis teksts nav izmisīgs palīgā sauciens draudot ar pašnāvību, kā viens otrs psiholoģijas amatieris varētu iedomāties. Šis ir konceptuāls jautājums, kas sākas un beidzas ar vārdiem "nu un?" (aicinu pievērst uzmanību, ka šis ir gandrīz ideāls jautājums, jo ir vienādi lasāms no abām pusēm!). Un man nav ko atbildēt. Patiešām - nu un? |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2006|10:38 pm] |
"3[po.-9,gupsd8uc\awoke3',[a4,ia-9tg,u\sud '\ie,0ito9erzuzs;lid jf/z;wo i,5;ps95mutp8xzfo\s ;ejzw3o,i0a43t9\("
Domas beigas. |
|
|