|
Feb. 15th, 2006|10:49 pm |
|
Lai nu kā, bet man ir grūti ticēt tam, ka analītiķis spēs just tik dziļi un emocionāli analizējot mākslinieka darbu kā pats mākslinieks. Kat vai veicot manipalitīvas darbības ar apziņu un analizējot sevi vissīkākajās niansēs var nonākt pie tik tā vien, ka prāts nododās analīzei ne izjūtai. Vismaz man tā ir bijis. Augstākā analīze ļauj saprast un vairāk vai mazāk indivīdam pašam sev (potenciāli arī citiem) izskiadrot notiekošo/mākslasdarbu/darbu/dzīvi..., bet turpretīm tas liedz to just, jo prāts ir nomākts ar šopāsu analīzi. Runājot par Paskālu, tad tie ir atsevišķi gadījumi. Valodas pielietojamība drīzāk. Izlasot šo to par Einšteinu, man arī škita, ka viņam ir zināms literārs ievirziens.. tikai vēlāk uzzināju, ka viņš knapi runāja un diezgan švaki rakstīja. Varbūt sava veida - kultiskā nepieciešamība. Varbūt. |
|