|
Jan. 16th, 2007|11:01 pm |
Tencinu, bet paldies - nav vēlmes tev būt par "dārgo".
Varbūt tādēļ, ka mana privātā telpa nav publiskais teātris, kādu te daudziem patīk rīkot? Neuzskatu, ka tu pie manis būtu kaut ko pazaudējis, lai tur kaut ko meklētu. Man kāreiz liekas muļķīgi atļaut komentārus, bet tas nu laikam slēpjas tajā, ar kādu mērķi dienasgrāmatu raksta. Ja kādam gribas izteikties, tad viņi neaprobežojas ar cibu.
Daudz tu ceri sagaidīt. Es uzskatu, ka ne man tā karote tev būtu mutē jābāž. Un tu neko neatradīsi, ar ko to tukšumu piepildīt, kamēr turpināsi sevi žēlot kā mazs bērns. Piedod, bet arī es nevaru paklusēt. Man riebj tādi čīkstuļi par dzīvi, kuri te salasījušies un tagad gaudo kā kaķu koris, kam nu tad te sliktāk un drūmāk iet. Nedomāju, ka tu būtu piedzimis Āfrikā bez normāla dzeramā ūdens ar māti prostitūtu, kuras dēļ no dzimšanas būtu slims ar AIDS, jeb arī tāds, kam jāiet ubagot ielās un dzīvot renstelē, ja jau reiz esi aprīkots ar visvareno interneta pieslēgumu. Nedzīvo tu kara apstākļos, kad bumbas virs galvām šķīst, nepārtiec tu no žurkām. Tie, kas dzīvo tā, prot smaidīt un skaitīt, kur viņiem ir veicies, kamēr te viens pēc otra tikai ņerkst par to, kā jums kādreiz būs jāmirst un cik fucking vientuļi jūs jūtaties, kā nemākat ar sevi tikt galā. Tas, diemžēl, nav nekas tāds, par ko medaļas piešķir. Tāpat, kā tu skaiti, cik nožēlojami tev iet, varēji paskaitīt, kur tev ir paveicies. Tukšums pazudīs tad, kad apjēgsi savu vērtību, kā izejas punktu, no kura veidot dzīvē ko tālāk. Ja thief apgalvo, ka sapņošana ir lieka, un mērķu uzstādīšana nevienam nav vajadzīga, tad lai dzīvo bērna autiņos visu laiku - viņam taču vienalga. Ja viņam neaiziet, ka mērķis tiek uzstādīts paša labsajūtas vairošanai, tad tā nav mana problēma, lai čīkst tālāk. Beigas pienāk visam, bet daži prot arī izbaudīt to, kas ir pa vidam.
Es ceru, ka domu saprati. Ja nu nē - atvaino, slinkums būs jums tulkot. |
|