|
Jan. 16th, 2007|10:40 pm |
Vai tev šķiet, ka optimisms ir kā tāda bumbiņa, ar kuru vēlāk cilvēks vienkārši aizmirst, kā spēlēties? Varbūt priekš tevis, bet mans optimisms paliek tādēļ, ka esmu bohēmiste un protu likt sev justies gana labi, lai man nekā netrūktu un nebūtu, par ko sūdzēties.
Var redzēt, ka tu šo te vārdu spēli izbaudi, un labprāt turpinātu. Tad pacenties, lai man nekļūst garlaicīgi!
Šeit es jau sāku smieties. Piedod, nenoturējos. Kas tev liek domāt, ka mani tāpat kā Kotori interesē viss saistītais ar tālo austrumu zemēm? Un tu neticēsi, bet manas dzīves centrā tik tiešām neesmu es pati, lai arī cik banāli tas izklausītos.
Un tagad tu piemirsi argumentēt savu iztaikumu. Vārdi "priekš kam" gluži neizskaidro vārdus "tikai ilūzija". Aizmirsies jau ... Jeb vienkārši nav, ar ko to pamatot? Tas, ka tev ir garlaicīgi, nenozīmē, ka garlaicīgi ir visiem, tādēļ, ja izsakies, runā par sevi, nevis visu civilizāciju, bai ze vei. Nu un štrunts, kā tas viss beidzas - ne jau gals ir svarīgākais, bet gan tas, kas ir pa vidu. Tu domā, ka man no tā ir bail? Man vienkārši ir dziļi vienalga, es baudu visu, ko varu sasniegt un iegūt tāpat. Gals vienkārši mudina paspēt pagaršot arvien vairāk. Nesaskatu tajā nekā nepatīkama ...
Tev patīk pretstati, vai ne? Bez tiem dzīvot pilnīgi nespēj - "balts" un "melns" ... Damn ... kādreiz esi iedomājies par to, ka viss ir pa vidu un pelēks? |
|