Šī taisnība ir neapgāžama un nepārspējama. To teica jau senajā Grieķijā, ka vīnā ir dzīve. Es labāk uzticos mirušiem cilvēkiem, nekā dzīviem. Tie domas nemaina. NE pret ko.

Tu esi atkal melnajās smiltīs. Tas mani nepārsteidz. Mana sagrieztā, kroplīgā taisnība, kas nav ne cilvēka vērta, atkal pastāv par savu domu.

Suņa vieta ir suņa vieta. Tur arī suņiem jāpaliek. Tur ar es gulēšu un rūkšu.

(Reply to this) (Thread)

Vientuļās pastaigās pa tuksnešiem neiztikt bez kāda smilšu grauda, kas iemanās kurpēs, sagādājot neērtības to nēsātājam. Taču viss atkarīgs no paša cilvēka brīvas izvēles - nest sev līdzi šīs atmiņas, vai arī vienreiz apsēsties un izkratīt tās ārā. To nav lielas jēgas darīt tuksnešos esot. Taču nonākot uz auglīgas zemes var atļauties sev šo prieku. Un daudz svarīgāki šeit ir nevis mirkļa iespaidi, bet gan ceļš ilgākā perspektīvā. Un, galu galā, es negrasos noliegt to, ka esmu ilgi klīdis pa šo pelēcīgo zonu, kā arī nevēlos teikt, ka esmu tālu no tās aizgājis. Esmu izvēlējies sev jaunu maršrutu, kurā dodos ar visām atziņām un atmiņām par to, kur esmu bijis.
Man patīk ceļš, pat ja tas ir tikai ceļš ceļa pēc :)

(Reply to this) (Parent)