| |
[Jul. 13th, 2006|02:08 pm] |
Vienaldzība kā rūpīgi slēpts sniegs, kurš bīstas izkušanas. Porcelāna maska, kura izskatās iespaidīgi un skan dzidri, taču ir pārāk trausla, lai ar to būtu iespējams apieties rupji. Žogs bez vārtiem vai, precīzāk, vārti bez žoga, kas vientuļi stāv stepē starp vienu bezgalību un otru. Novietoti nejauši izvēlētā punktā, pieklājības pēc piekabinot tiem glamūrīgas vienaldzības atslēgu. Vēju appūsti, saulē spīdīgi un lietū pelēcīgi dzirkstoši, taču bez jebkādas nozīmes vai jēgas. Vienkārši - vārti.
Uzjautrinoši skatīties uz cilvēkiem, kas cenšas dabūt tos vaļā, saviem pirkstiem pulējot bezjēdzīgo piekaramo atslēgu, klauvējoties pie lakotā koka un skaļu balsi vaicājot - vai ir kāds mājās? Protams, ka ir. Ja bezgalības stepe ir mājas, tad es esmu. Tikai nav jau jārunā ar vārtiem. Jārunā ar cilvēku. Taču šeit sākas sarežģījumi, jo runāt ar cilvēku nozīmē pievērsties viņa būtībai, nevis tēlam - ārējam veidolam. Taču mūsu kultūra izvēlas piešķirt lielāku uzmanību tieši formai, maldīgi uzskatot, ka tā atspoguļo būtību. Daļēji tā ir taisnība, esmu gatavs tam piekrist. Taču vēlos pajautāt - kurai daļai no bezgalībo variantu daudzuma piemīt šī taisnības īpašība? Vieglāk kamieli izvest caur adatas aci, nekā atbildēt uz šo jautājumu. Un šeit sākas Dzen, kas, izteikts vārdiem, vairs nav Dzen. |
|
|
