| |
[Jan. 27th, 2006|01:17 am] |
|
konstrukcijas jūk. atkal krustceles un neziņa par nākotni, notiekošā neizpratne. cik viltīgi un, vienlaicīgi, bezgalīgi bezjēdzīgi svaidīties starp divām galējībām - totālo izpratni un totālo aklumu. mainīt maskas tā arī nekad nenonākot līdz būtībai. spēlēties ar tēliem un idejām kā ar siluetiem ēnu teātrī un augstprātīgu skatienu paziņot - es zinu! bet vai tiešām? vai tās nav tikai mana prāta spēles, ierobežotās uztveres filtrs, kas lauž patiesības starus, padarot visu auksti pelēcīgu? ko par emocijām zina cilvēks, kas vāji atminās, kā ir just? spējīgs tikai intelektuāli klasificēt un ar savu skalpelīti bikstīt apkārtējos, laboratorijas apstākļos cenšoties preparēt mīlestību, lai saprastu tās sastāvdaļas. jā, es zinu, kas ir mīlestība. es izprotu cēloņsakarību starp notikumiem un emocijām. es varu paskaidrot, kādēļ daži cilvēki pievelkas un daži nē. taču tajā mirklī, kad es to sāku darīt, es kārtējo reizi nogalinu mīlestību. jo laboratorijās pētāmais materiāls ir vajadzīgs nekustīgs - miris. savādāk tas nobītos un aizbēgtu no šī vēsuma. |
|
|