|
May. 25th, 2006|10:54 pm |
Veselīgs atslābums, kas robežojas ar pozitīvu vienaldzību. Iespējams, ka pareizākais vārds šeit būtu - neiespringšana. Atnākot apziņai par savas esības impermanenci, jebkāda veida pūlēšanās abstrakta, nesimpatizējoša mērķa vārdā nešķiet nedz interesanta, nedz arī loģiski pamatojama un izprotama. Šada pozīcija neliecina par jebkāda veida atteikšanos no dzīves kā tādas, bet gan, drīzāk, par vērtību sistēmas maiņu par labu dzīves kāda_tā_ir baudīšanai, pievēršot vairāk uzmanības apkārtējiem cilvēkiem, pretstatā jau nedaudz apnikušajai ego struktūras analīzei. Tikpat bezmērķīgai, kā pats ego.
Iespējams, ka par šadu paradigmas maiņu ir jāpateicas ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) meeneshi, kas, caur nelielu sociālo eksperimentu, ļoti labi nostrādāja kā katalizators, izkristalizējot atziņu, ka dzīvē zaudēt nav iespējams. Tāpat, kā nav iespējams vinnēt. Mērķa vietā ir nostājies process, un tas, manuprāt, liecina par kvalitatīvām izmaiņām.
Šīs pozīcijas ilgtermiņa noturība uz doto mirkli ir neskaidra, kam par iemeslu kalpo visai pastāvīga noguruma sajūta. Līdz ar to, mainoties šim stāvoklim, pastāv iespēja, ko notiks atgriešanās cīņā pret 'vējdzirnavām', kuru, paldies kaut kam, pietiek ne vienam vien donkihotismam. |
|