Izrādās, ka Latvijā ir "Latvijas Skeptiķu Biedrība". (http://blog.lsb.lv/)(Tiesa, man ir aizdomas, ka runa ir nevis par skepticismu, bet gan noteiktu apgaismības paveidu. Bet šajā kontekstā tas nav īsti svarīgi.) Viss jau ir jauki un, protams, jaunas iniciatīvas ir atbalstāmas. Skatos, ka aktivitātes, šķiet, ir sākušās salīdzinoši nesen un tāpēc vēl nekas daudz nav sadarīts. Taču traucē nopietni uztvert tas, ka no vienas puses šie man anonīmie cilvēki proponē scientismu, stingru zinātnisku metodi, vērīgumu pret nepamatotību etc., bet no otras puses - tekstos uzrādās acīmredzamas kļūdas vai nepārdomātība.

Piem., palasīju šīs biedrības skepticisma definīciju: "Kas ir skepticisms? Skepticisms [...] ir pieeja informācijai.." (http://blog.lsb.lv/archives/51)

Vienas rindkopas ietvaros ir pretruna, i.e., ja pieņemam, ka 'nepārtraukti' un 'vienmēr' šajā kontekstā apzīmē aptuveni vienu un to pašu: "Kas ir skeptiķis? Skeptiķis ir kāds, kurš nepārtraukti apšauba un, izmantojot zinātnisko metodi, analizē informāciju, lai nonāktu līdz slēdzienam par tās patiesumu. Skeptiķis nav kāds, kurš vienmēr apšauba (tas ir ciniķis), ne arī kāds, kurš vienkārši noliedz (angļu valodā denialist; bieži gan šie “noliedzēji” sevi sauc par skeptiķiem), kā arī ne kāds, kurš vienmēr ieņem pretējo pozīciju (tas ir, atkal angliski, latviešu ekvivalenta trūkuma dēļ, contrarian).

Un, protams, sajūsmināja ticība zinātniskai metodei un, piem., šāds izteikums "Manipulēt ar to, kam cilvēks tic, ir ļoti izdevīgi, un bieži nemaz nav grūti; nevajadzētu paļauties uz sajūtām, komentāriem un informāciju, kas pasniegta bez zinātniska pamatojuma." Lūk, šeit es gluži apstulbu, jo pietiekami liela dzīves daļa ir balstīta uz priekšstatiem, kuru ticībai nav obligāti vajadzīgs 'zinātnisks pamatojums'..

Bet secinot. Neieņemšu noliedzošu pozīciju un pats palikšu nedaudz skeptisks, jo, iespējams, tik tiešām Latvijā pietrūkst radikālu scientistu kustība, lai kas mainītos uz labo pusi.