Kā var neiegādāties grāmatu uz kuras aizmugurējā vāka ir rakstīts, ka šis literārais darbs attēlo 17.gs. līdzīgi tam, kā to izspēlētu Monty Pyton? Protams, tas bija iemesls, lai nopirktu un pie pirmās izdevības izlasītu. Nevīlos it nemazākajā mērā. Runa ir par G. Grasa "Tikšanās Telgtē". Darbs norisinās laikā, kad tiek slēgts Vestfālenes miera līgums. Vācijas izcilākie literāti šajā brīdī vienojas tikties un paralēli spriest par Vācijas literatūras un valodas nākotni, reliģiju; lasa viens otram savus darbus un par tiem diskutē. Nevarēja iztikt arī bez pāris literātiem, kas cepina uzsaukumu par mieru Eiropā utml. Taču tas viss notiek uz neiztrūkstoša dzeršanas un maukošanās fona (Visvairāk tiek reliģiozajam Angelusam Silēziusam, kas naktīs maukojas, bet pa dienu skrien nolūgties un padomu prasīt Svētās Marijas statujai). Īsāk sakot, jautrība man bija garantēta gandrīz visu lasīšanas laiku.

Tas, ka šis darbs ir aktuāls joprojām, man atgādināja P.B. blogs, kurā ir aprakstīts 'Eiropas rakstnieku parlaments' un citas literātu sanāksmes. Cik varēja noprast, tad diskusijas un attieksme bija visnotaļ līdzīgas Grasa darbā aprakstītajiem notikumiem. t.sk. pašu literātu šaubas par savu ietekmi uz politiku, bet šis gadījums vispār ir tipisks (gan darbības, gan arī šaubu ziņā): "Jā, starp citu - 2001. gadā, tikai dažas dienas pēc 11. septembra Latvijā notika Krievijas un Latvijas rakstnieku tikšanās pasākums Ventspilī. Tika nolemts sacerēt un parakstīt kopīgu deklarāciju, kurā tiktu nosodīts teroristu paveiktais. Nu, un?"

Arī šis PB citāts ir gluži kā no Grasa darba ņemts: "To visu klausoties, aizdomājos par literatūras iespējamās nākotnes aprisēm valstī, kur ir tikai 2,2 miljoni iedzīvotāju, turklāt, kā zināms, ievērojama daļa no šī niecīgā pulciņa nedz lasa, nedz prot lasīt valsts valodā, bet tie, kas lasa, lasīto bieži vien nemaz nesaprot. Skaidrs, ka tiem, kas šajā valodā kaut ko raksta, ir tiesības runāt pašiem un tādējādi radīt savus operae, taču jau pavisam drīz (ja vien tas jau nav noticis), tā var kļūt par sarunāšanos vienīgi pašiem ar sevi. Un tur jau līdz prāta zaudēšanai viens solis."

Rezumējot: šķiet, ka literāti nemainās savās attieksmēs un darbībās. Vienalga, vai ir runa par 1647.g., 1947.g. vai arī 2010.g.
P.B. atsaucās uz "mazo pasauli" kā vienu no darbiem, kas attēlo konferenču un profesionālo akadēmisko tūristu darbības biežo nejēdzīgumu. (Darbs, protams, ir ļoti labs, taču to labāk atstāt "akadēmiskajai pasaulei"). Literātu tikšanās bezjēdzību un jautrību labāk smelties iz pieminētā Grasa darba.