Vo, vo, tur jau tas āķis, ka uztveres moments ir subjektīvs, tipa, mēs te ķidājam - konstantinova sapni, ko šis sapņo kopā ar nejaukiem onkuļiem un tantēm, neaudzināta pusaudža izklaidībā sūkādams šurpu turpu saldējumu kafejnīcā botanica - un uzjautrināmies un liekam sarkastiskas puzles; a kaut kādi citu tipiņi tur ārā ņem to visu nopietni un guļas apakšā lētam aģitpropam un apsūkātam saldējumam uz līdzenas vietas.

Tādā nozīmē tiešām varētu teikt, ka subjekta pasivitātei/aktivitātei uztveres procesā ir daudz lielāka loma kā tehnoloģiskajām un prasmju fiškām. Bet tad, protams, ir jautājums, kāpēc jāpievērš tik liela uzmanība tehniskajai reproducēšanai, montāžai, optiskajiem trikiem, kā to dara Benjamins. Manuprāt, tādēļ, ka tādā gadījumā šos bezapzinātā fragmentus var producēt masveidā un tie darbojas zemapziņas līmenī - ja vien nav iemaņu tos analizēt.Un masveidā visus ir viegli sakoļīt uz nedarbiem.

Man jau arī šķiet, ka dadaisti nav vērtējami kā īpaši nelāgi- viņi jau paši ir visādus nedarbus strādājuši individuāli, ne veidojuši masu kustības - drīzāk neitrāli, to arī vēlējos teikt. Benjamins raksta tādā formā, itin kā būtu aizsvilies par kaut ko vai iekarsis, bet dažviet tā ir tikai forma, šī laikam ir tāda rindkopa.

Sorry, ka rakstu bez citātiem un atsaucēm, šobrīd starp mani un avotiem ir diezgan liela fiziska distance, tā teikt, nav kur pasmelties.