Lielākajai daļai es, protams, piekrītu.

Tiesa, cik es saprotu, tad Benjaminam īsti nepatika montāžas un arī kolāžas politisku apsvērumu dēļ(Švitcers u.c.), jo tās piedāvā 'fragmentāru' skatījumu un pieredzi, kas ir pretnostatāmi 'īsto mākslas darbu aurai', kas ir vērojami kontemplatīvi.

Ja pareizi saprotu no viņa īsās fotogrāfijas vēstures, tad vienīgais punkts, kad fotogrāfija vēl nesa kkādu 'auras' momentu, bija tās sākumposmā ap 1860.g. Pēc tam tā kļūst par reproducējamu mākslas paveidu etc. lūk, un tad, cik saprotu (iz XIV sadaļas), dadaisms ir radījis formālu mākslas darbu matricu, kas nosacīti rada pasīvos, šokējamos skatītājus. Filmā šī pasivitāte būs saistīta ar t.s. optisko bezapzināto. Un ļaunums, saskaņā ar Benjaminu būtu tas, ka šādi ir radīti masu uzrunāšanas līdzekļi, kurus ir viegli izmantot politiski. proti, tas, kas ir rakstīts 2-jā punktā par to, ka daļas pat īsti nesakrīt ar veselo. Taču, manuprāt, dadaisti nodarbojās tikai ar 1-jā punktā aprakstīto - kā spēle utml.

Godīgi sakot, nezinu vai nu gluži Benjaminam dadaisti būtu īpaši jāizceļ. Un arguments par dadaistiem balstās vienīgi uz pieņēmumu par uztveres pasivitāti, kam es īsti nevaru piekrist. Tiesa, jāpiebilst, ka neesmu Benjamina liels lasītājs un par viņa uzskatiem zinu diezgan fragmentāri.