Mani nekad nav īpaši pārliecinājusi V. Benjamina attieksme pret dadaismu. Piemēram, viņš raksta:

Savu mākslasdarbu merkantilam derīgumam dadaisti piešķīra daudz mazāk nozīmes nekā to nederīgumam kontemplatīvas apceres nolūkiem. Šo nederīgumu viņi ievērojamā mērā centās sasniegt ar pilnīgu necieņu pret savu materiālu. Viņu dzejojumi ir "vārdu salāti", tie satur nepiedienīgus izteikumus un visus iedomājamos valodas atkritumus. Tas pats sakāms par viņu gleznām, kurām tie piemontē piespraudes un tramvaja biļetes. Tas, ko viņi ar šādiem līdzekļiem sasniedz, ir nesaudzīga auras iznīcināšana viņu radītajam, kuriem tie ar produkcijas līdzekļiem uz spiež reprodukcijas zīmogu. Arpa gleznas vai Augusta Štramma dzejoļa priekšā nav iespējams atrast laiku koncentrācijai un savas nostājas ieņemšanai, kā tas notiek pie Derēna gleznas vai Rilkes dzejoļa. (Benjamins: Iluminācijas - LLMC, 2005. 181.lpp.) Faktiski, Benjamins salīdzina dadistu radīto efektu ar kīno iespaidu (uztveres pasivitāte, 'šoks'), tikai citā medijā. Līdz ar to dadisms ir viens no posmiem, kas vēlāk noved līdz politikas estetizācijai, ko īsteno fašisms. (187.lpp.)

Manuprāt, šāds Benjamina domas gājiens nav īpaši godīgs pret dadaismu, turklāt man ir grūti saskatīt līdzību starp dadaisma izpausmēm un, piemēram, Rīfenštāles filmām. Turklāt arī pieņēmums par nespēju koncentrēties pie Arpa gleznām šķiet, maigi sakot, nepārliecinošs.

Taču pēdējā laikā es sāku nojaust iemeslu, kāpēc Benjamins mēģināja saistīt dadaismu ar noteiktām politikas publiskām izpausmēm. Šo iemeslu man palīdzēja saskatīt Šlesera plakātā lasāmais bēdīgi slavenais vārds 'Cieti'. Lai arī tīklā un privāti ir izskanējušas dažādas versijas par iespējamo šī vārda nozīmi, taču, manuprāt, drīzāk ir jārunā par Šlesera dadaismu. Ar šo vārdu viņš neko nemēģina pateikt (ergo - ir bezjēdzīgi pievērst uzmanību šim izteikumam), jo "cieti" neko nenozīmē. (Tāpat kā Carā vienā no saviem manifestiem raksta: Dada nenozīmē neko. Tiesa, citos manifestos viņš raksta, ka tas var nozīmēt da jebko) Un es viegli varu iedomāties, ka dadaistu manifestos mierīgi varētu nomainīt "Dada" ar vārdu "cieti" (un otrādi - Šlesers varētu 'cieti' vietā teikt 'dada') un arī no tā nekas nemainītos.