Sēžu, klausos mūziku, lasu labu ltieratūru. Tiesa, vajadzētu arī nedaudz pastrādāt. Diemžēl citu darbu dēļ neizdosies pieķerties vienam ironiskam rakstelim par akadēmisko nopietnību, kas ir balstīts gadiem ilgos novērojumos. Doma ir diezgan vienkārša - latvju akdēmiskie spēki (sevišķi jau humsfērās) savu nezināšanu kompensē ar nenormālu nopietnību. Nē, ne jau nopietnībā ir problēma, bet gan tās blaknēs. Proti, nespēja saprast, kas patiesībā ir interesanti, kas ir novitātes u.tml. Un tad nu tādi nopietni dodas uz visādām konferencēm, kur spēlē terciālu (ja vispār kaut kādu) lomu un citiem ir interesanti tikai tiktāl, cik ir no Austrumeiropas. Bet atgriežoties tēvzemē nepiemirst lepoties ar dažnedažādām konferencēm, megaprojektiem un vispār savu nozīmību pasaules humanitārajā domā (labi, pēdējo aspektu pārspīlēju). Vot, un šādi mums rodas vietējie 'augstas klases' speciālisti - galvenais ir pārliecināt citus par savu nopietnību. Bet darbi, darbi pēc tam.
P.S. Tas, protams neattiecas un nevar attiekties uz visiem darboņiem. Tomēr, manuprāt, savas misijas nopietnība ir ļoti labs kritērijs, lai 'atmaskotu'.