Vājprāts slēpjas ilgtermiņā. Vispirms ļautiņi praktisku apsvērumu dēļ rada plašas kategorijas un tās aprakstošus terminus (cilvēks, daba, kultūra utt.)
Tad filosofiski pozicionētas konferences finālā visi sāk domāt, kur īsti tās robežas (starp sugām, starp dabu-kultūru utt.) ir. Sāk domāt publiski, gan ar Sedlinieka piemēriem (starp citu, vismaz izklaidējošiem), gan ar pārējo bijību un svinīgumu.
Un tas, savukārt, padara diskusiju par akadēmiskās valodas un pusreliģiskas cieņas pret šiem terminiem caurvītu enciklopēdistu tērzēšanu. Un tas jau ir pietiekami absurdi, lai varētu izmantot vārdu "vājprāts".