Viens no lieliskākajiem kritikas paraugiem (viss txt te), ko esmu pēdējā laikā lasījis. Viena pērle pēc otras :))) Tiesa, godīgi sakot, mani nedaudz satrauc rxt autores psihiskais veselības stāvoklis. Un tātad (gandrīz neskatoties tekstā un uz labu laimi kopējot ārā):
Un šķiet, tā ir kaut kāda augstāko likumsakarību sakarība, ka tieši man lūdza uzrakstīt recenziju par Imanta Lancmaņa grāmatu „Piektais bauslis”.
Novērst nevajadzīgus pārpratumus. (Pietiek atcerēties Dena Brauna grāmatu izraisītās reakcijas).
Lasot „Piekto bausli”, nācās pārdzīvot dažādas emocijas.
Tēma viņu mocījusi un iemiesojusies astoņās gleznās trīs gadu laikā.
Cilvēces kultūras vēsturē absolūti kompetents autors savas zināšanas un pārdomas kombinē sirreālistiskā pārdzīvojumu ciklā.
Pasauli kā katastrofālu pretrunu plūsmu dažādos laikos ir vizionējuši daudzi satraukti prāti un sūrstošas sirdis.
Katrs atlasa sev svarīgāko. Bet svarīgs ir viss. Un vissvarīgākais ir skata punkts un redzes leņķis. Autora. Un skatītāja.
Triju meklējumu gadu gaitā mākslinieka bruņu krekls pārvērties gana apmetnī. Par ko raizējas un ko apraud gans? Izrādās, neitrālam būt nav iespējams.
Šis skrējiens aizrauj nebūtībā katra cilvēka dzīves dziļo vērtību, jo viņi nokauj cits citu šķietami cēlāku vērtību dēļ.
Cilvēce, tev nebūs nokaut. Bet tu nespēj nenokaut. Nokauta tiek arī slepkavas dvēsele. Tāpēc mākslinieks liek mums ieskatīties viņu sejās, pašapzinīgās un nožēlojami naivās. Kur viņi ir šobrīd ? Elli redzējušie, ellē pabijušie un elli nesušie?
Šeit autors aicina iedziļināties ziedu simbolikā. Viņam un agrīnās renesanses meistariem tik pazīstamajā, mums diemžēl, pasvešajā, bet nebūt ne neapgūstamajā. Pietiek tikai nopietni padomāt.
Tiesa, informācijas blīvums pārslogo un apgrūtina uztveri. Tāpēc jau arī autors nāk talkā. Bet ar uztveri viss nebeidzas. Tālāk seko atbalss skatītāja dvēselē.

Pēdējais teikums ir vnk. nokaujošs savā grandiozumā:
Man šķiet, es redzu un saklausu rekviēmu... Liekas, tur vibrē kādas 20.g.s. paaudzes sirdsapziņa...