thel
29 October 2013 @ 09:01 pm
Zālīte un Vitgenšteins  
Pēdējā laika mulsinošākais notikums ir bijušas diskusijas par preambulu. Šo diskusiju agustākais punkts bija t.s. konference aizgājušajā piektdienā. Tajā bija sapulcējušies latvju gaišākie prāti, kas izrādīja ne tikai savu prāta asumu, bet arī gan paši spēja plēst jokus, gan arī smejoties aplaudēt par citu jokiem.

Protams, ka šādos pasākumos nevar iztikt bez Māras Zālītes - izcilas dzejnieces un nācijas sirdsapziņas. Tiesa, viņas runā samulsināja daži sīkumi. Lūk, daži ir pat pacentušies vienu no runas fragmentiem atšifrēt - šeit. Tātad. Māra Zālīte apgalvo: Uzbrūciet radošajai inteliģencei par to, ka tā neko nedara, bet vēl jo vairāk uzbrūciet, ja tā kaut ko dara! Nemeklējiet Kanta formulā to latviešu tradīcijā balstīto zvaigžņoto debesi virs sevis un morāles likumus sevī, meklējiet to vienīgi ārpus sevis, bet vislabāk - nemeklējiet nemaz! Aprūpējiet vienīgi savas bioloģiskās vajadzības un uzspļaujiet valstiskajiem, vēsturiskajiem un reliģiskajiem simboliem, par kuriem Vitgenšteins ir teicis, ka tie nav mazāk svarīgi cilvēku eksistencē, kā pieminētās bioloģiskās vajadzības! A kas tas Vitgenšteins vispār tāds ir, lai Jūs mācītu?

Šajā fragmentā mani mulsina divas lietas. Pirmā, ka Vitgenšteina, Kanta salikumu viņa jau ir izteikusi daudz, daudz agrāk. To var lasīt viņas eseju krājumā Kas ticībā sēts: runas un raksti Latvijas atmodai 1979.-1997 (Karogs, 1997) Tas man lika viņu iztēloties kā latviešu Pjēru Menāru - katru dienu tiek rakstīti vieni un tie paši vārdi, bet visu laiku sanāk cits teksts un dažreiz pat mūzikls.
Otrs - es tiešām nezinu, kurā fragmentā Vitgenšteins ir teicis kaut ko tādu. Visticamāk tas ir ilgstoši kultivēts pārpratums, kas jau ir ieguvis patiesības statusu. Nemaz nepieminot, ka kategoriskā imperatīva sajūgšana ar latvisko tradīciju ir visnotaļ dīvains domas gājiens.