Universitāšu romāni ir mana neliela vājība. Līdzīgi kā V. Alena "Melinda un Melindn", jebkuru notikumu universitātēs var izstāstīt vai nu no komiskas vai traģiskas perspektīvas. Piemēram, pēc D. Lodža "Mazās pasaules" izlasīšanas vairs nevaru nopietni uztvert akadēmisko tūrismu. Savukārt Kucē "Negods" un "Elizabete Kostello" atklāj traģiskos/eksistenciālos universitātes dzīves aspektus.

Lūk, tagad beidzot iepazinos ar K. Emisa "Lucky Jim". Diezgan jauks izklaidējošs darbs - kaut kas pa vidu starp Vudhausa Blandingas pils sāgu un If...

Ja runā par Latviju, tad diemžēl vēl neesmu saskāries ar Universitātes tēlojumu latvju literatūrā. Protams, mums šeit nav Oksforda ar salīdzinoši stabilu sistēmu un tradīcijām. Tomēr mēs joprojām pasaules literatūrai varam piedāvāt ko unikālu. Sevišķi tāpēc, ka Rietumzemēm varētu būt diezgan eksotiski iepazīties ar mūsu histērisko universitātes haosu, vecu padomju profesoru izpausmēm utt.

Ja par "Melindas un Melindas" principu. No vienas puses, varētu rakstīt par kādu vecu padomju laikus pārdzīvojušu profesoru, kas ir saskāries ar dažādiem nepatiesiem (no viņa skatupunkta) apvainojumiem un pamazām norobežojas no apkārtējās pasaules, gūstot savu pēdējo piepildījumu darbojoties sakņu dārziņā. Par velti nodzīvotu akadēmisko dzīvi, pašapmānu utml. No otras, varētu tiešām rakstīt komēdiju, kas ietvertu dažādus akadēmiskā tūrisma galamērķus (jo smieklīgāk, jo runa ir par provinces darboņiem, kas vēlas ierakstīties plašajā pasaulē), par pieminētā profesora erotiskām fantāzijām, kas publiski tiek sublimētas stāstos par savu izcilāko skolnieci (arī nebūtu oriģināls temats, taču komēdijas elements atkal varētu tikt skatīts provinciālisma izgaismojumā) utt. Katrā ziņā ir skaidrs, ka potenciāls šim žanram Latvijā ir.