thel
10 January 2011 @ 05:21 pm
Ētikas, utilitārisms un latviešu kultūra  
M. Kūle par utilitārismu A. Milta kontekstā:

Utilitārisms ētikā Miltam ir par vienkāršu un naivu, lai to pieņemtu kā savu pozīciju. Utilitārisms jau principā nepiestāv latviešu kultūrai ar savu praktiskumu un aplaimošanas kāri. Rast lielāku labumu pēc iespējas lielākam ļaužu skaitam nozīmē izkalkulēt garīgi praktisku pozīciju. Šāda veida ētikā svarīgāks ir rezultāts, nevis motivācija. Taču humānisma ētikā, kurai piemīt romantisma pieskņa, garīgais nav izkalkulējami praktisks, tas ir iekšējas jutoņas, pašrefleksijas radīts, atbildībā un brīvā radošumā attīstīts fenomens. Izkopt iekšējo garīgumu, sirdsapziņu, veicināt godprātību un tikumu sevī nozīmē iet ētiskas attīstības ceļu. Ja to darīs vairākums, tad vairosies labums visiem.

(M. Kūle: Cilvēka izpratne Augusta Milta filosofiskās antropoloģijas kontekstā. - Augusts Milts: Patība un ētika. Raka, 2008. 202.lpp.)

M. Kūle pret noteiktu ētikas izpratni (i.e. ka ētika tiek iedalīta praktiskajā, teorētiskajā un dažādos apakšnovirzienos t.sk. bioētikā u.tml.):

Tas ir paradokss, ka mūsdienās un bieži arī Latvijā, ētika tiek pakļauta politiskam un saimnieciskam izdevīgumam. Ētikas piesaukšana sāk kalpot citiem mērķiem, līdz ar to pilnīgi degradējot savu būtību, jo ētikas būtība ir būt galīgai instancei, tas ir, būt sev un ideālu labā, nevis kaut kā cita - izdevīguma, varas un peļņas labā. Mūsdienās,un tas attiecas arī uz Latviju, ir radusies jauna problēma: nevis kā lietot ētisko diskursu, bet gan to pirmām kārtām aizsargāt no nelietīgas valkāšanas un nevajadzīgas pārformulēšanas.
(op.cit. 215.lpp.)