Par laimi latvju tulkošanas 'skandāls' pamazām nokļūst mediju dibenplānā. Taču joprojām atmiņā dzīvo mediju komentāros iegūtās zināšanas un pārdomas par tulkošanas teoriju un iespējām. Un tikai tagad es pamazām saprotu, cik latvju tulkotāji ir neradoši etc. Lūk, piemēram, es lasu 'Annai Blūmai. Vācu dadaistu dzejas izlase.' (Latviskojusi Jana Vērdiņa, Rīga, Enigma, 1997) Šī grāmatiņa ir saņēmusi Klāva Elsberga prēmiju par tulkojumu. Lasu Hugo Balla dzejoli Karawane. Un liels bija mans šoks, kad atklāju, ka vācu un latviešu izdevuma teksts ir 1:1.

jolifanto bambla o falli bambla
großgiga m'pfa habla horem
egiga goramen
higo bloiko russula huju
hollaka hollala
anlogo bung
blago bung blago bung
bosso fataka
ü üü ü
schampa wulla wussa olobo
hej tatta gorem
eschige zunbada
wulubu ssubudu uluwu ssubudu
tumba ba-umf
kusa gauma
ba - umf

Un lai tikai kāds man pamēģina apgalvot, ka dadaistu un citu avangardistu tekstus ir neiespējams tulkot! Lūk, to es saucu par radošu tulkojumu:

(М. Гаспаров: Записи и выписки. Новое литературное обозрение, 2001. c. 154)