thel
21 June 2009 @ 03:17 pm
Labais un jaukais  
Airisa Mērdoka 'Labais un jaukais'. (Dodu 5 acis par tēmas izvēli, bet 4 par formu). Man šķiet, ka ar viņas darbiem ir līdzīgi kā ar, piem., Vudiju Alenu - vai nu patīk vai arī ne. Taču, pat izdota 1968-tajā, tās tēma, šķiet, ir diezgan aktuāla mūsu vietējai videi. Tieši saistībā par manu salīdzinoši biežo saskarsmi ar cilvēkiem, kas nespēj nošķirt 'jaukus' cilvēkus no 'labiem'. Mērdoka nemēģina risināt jautājumus par robežu starp labo un ļauno - romāns sākas ar šāvienu un pašnāvību - šeit ir salīdzinoši viegli redzēt, ka ļaunais ir viņpus likuma un sadzīves morāles. Mēģinājumi demonizēt ļauno ir triviāli, jo tāpat nākas saskarties, ka ļaunais pēc savas būtības ir banāla egoisma izpausme. Sarežģītāk ir ar jaukajiem cilvēkiem, kuru labie darbi ir egoisma motivēti. Viņi palīdz un ir jauki komunikācijā, spēlējas ar citiem, ja tas apmierina viņu ego, prrotams, nepārkāpj likumu. Vismaz ārēji viņus ir grūti nošķirt no 'labajiem'. Protams, Mērdoka nav tik naiva, lai attēlotu labos kā svētos, bet ļaunos kā daimonus. Taču jaukos cilvēkus raksturo vēlme izvairīties no jebkādas morālas atbildības, nožēlas. etc&etc. Es neesmu tik optimistisks kā Mērdoka un nedomāju, ka ļaunais kā jaukā versija vienmēr ir lemta sakāvei. Bet labi - šāds atstāts trivializē romānu. Ja nu kādam interesē, tad pats izlasīs.

Īsāk sakot, man ir aizdomas, ka mēs, ja pieņemam Mērdokas nošķīrumu, dzīvojam tiešām jauku cilvēku sabiedrībā. Tās moto varētu būt - kaut kur komentāros izlasītais - es kritizēju x uzskatus, bet viņš ir mans draugs. Viņš nav slikts cilvēks, jo nav pārkāpis likumus.etc. Nezinu, bet man šķiet, ka dažkārt šo Mērdokas nošķīrumu ir vērts aktualizēt un varbūt pat biežāk nekā tas ir darīts līdz šim.

Dīvainā kārtā neatradu amazon.com vienas zvaigznītes komentāru. Tāpēc būs vien jāapmierinās ar divām zvaigznītēm. Un tātad:

This is my first (and possibly last) Iris Murdoch novel. Although I'm not a fan of the mystery genre, I was looking forward to reading it. The central plot involving the suicide or possible murder of a civil servant involved in black magic is surpisingly uninteresting, the pace plodding and the 'revelation' predictable. The periphary characters are heavy-handed from the all too free-spirited civil servant couple to the all too anguished Dachau survivor. The only sub-plot of interest involves an adolescent crush which also gives the book its rare suspense. The coincidentals of the plot are absurd to the point of being Dickensian and the story ties up altogether too neatly (and happily) although I did enjoy the final irony of the love-sick teenagers. I'll stick to Cormac McCarthy for my debate on good, evil and the nature of man