thel
15 June 2009 @ 06:28 pm
Latviešu budisms un jautājums par kauzalitāti  
Protams, citēt intervijas ir nepateicīgs darbs, jo nekad īsti nevar saprast, vai muļķības ir pateicis intervējamais vai arī kaut ko ir sajaukusi žurnāliste. Taču jebkurā gadījumā ir svētīgi ieskatīties Latviešu budistu teorētiskajās aizkulisēs (būšu pateicīgs jebkuram, kas man varētu palīdzēt saprast zemākcitēto tekstu). Un tātad - Liepnieks žurnālam 'Ieva':

"Manas filozofiskās pārliecības sakņojas budismā, tā tradīcijās, līdz ar to karmas esamībai es ticu, taču tas nenozīmē, ka viss par cilvēku ir skaidrs jau no viņa piedzimšanas brīža. Liktenis nav kaut kas fiksēts un nemainīgs, tas visu laiku ir procesā. Cilvēks savu likteni veido pats, un tas notiek nepārtraukti. Jā, tajā ir visādas pagātnes lietas, bet mēs neko nesastrādājam, lai to pārmantotu mūsu bērni. Un tie ir mīti, ka vecāku grēki piemeklē bērnus līdz septītajam augumam, ir radīti, lai baidītu viduslaiku tumšo kalpu tautu. Saskaņā ar budisma tradīciju, cilvēka dzīvē ir notikumi, kuru cēlonis ir ārpus šīs dzīves un viņa ķermeņa.Tas ir cēloņu komplekts, kas atnācis no citurienes un saistīts nevis ar vecākiem, bet ar to karmas vai enerģijas lādiņu, kas iemiesojies viņā. Budismā nav nedz dvēsekes, nedz identitātes, kas reinkarnētos, ir tikai mehānisms, kas ļauj enerģijai un informācijai plūst mūžīgi. Dažas skolas lieto jēdzienu sēklas apziņa. Tā ir tā vieta, kas nemaz nav vieta, bet kas nosaka, kāpēc bērns jau piedzimst kā personība, kā liktenis, kā atsevišķa patstāvīga būtne ar daudz ko sevī jau ieliktu, daudz ko sev līdzi nākošu."
UPD. Pārlasu jau trešo reizi un nevaru minēto citātu padarīt jēdzīgu. Mierīgi varētu eliminēt muļķības par karmu, enerģijām un likteni un tad sanāktu vienkāršs apgalvojums, ka cilvēks piedzimst un pats veido savu dzīvi. Tāpat nesaprotu, kāpēc vecāku grēku pārmantojamība ir mīts, bet pasakas par karmu gan nav? Turklāt - kas tie par dīvainiem cēloņiem, kas no vietas nevietas mani ietekmē, bet tomēr neietekmē?