Pabeidzu lasīt Dellilo 'Troksni'. (Manā vērtējumā - 3.5-4 acis).
amazon.com vienas zvaigznītes ūberkritiķi:

This book has virtually no plot, the characterisation is almost non-existent, and it isn't funny. I bought the book because the idea of Hitler Studies was amusing, but the idea remains completely undeveloped. Maybe I missed the satire somehow, not being an American, but it seems like virtually everyone is tediously normal - apart from the fact that the children speak like adults and none of the characters are well drawn. The prose is very well constructed, but personally I like a bit of content too.

Some of the other reviewers seem to think that this tedium and pointlessness is the underlying message of the book. If I thought there were enough people like this, I'd start a restaurant selling cardboard, grilled, boiled, sauteed... I'd tell customers it was a clever satire on British food.

Un:

Books like this (and for the most part, many works of Pynchon and Vonnegut) provide social commentary and overblown allegories of life in the modern age. White Noise is trying so hard to teach lessons and issue warnings that the message comes across as subtly as a teacher holding up multiplication table flash cards. Along with Breakfast of Champions and The Crying of Lot 49, this is the kind of book that I will no longer feel guilty about not liking. Boring and unrealistic, with a plot that wanders like a donkey lost in the desert, this self-important book provides me with absolutely no reading enjoyment. It's like listening to a 20 minute guitar solo by some bored jazz musician who turns his back to the audience. I've left the concert, see you at the bar. Read William Vollmann instead.

Šis ieraksts varēja arī nebūt. Taču nabaga Šlāpins savam murgainajam ierakstam par brīvību ir noņēmis komentārus - tur es taisījos norādīt uz dažām viņa pārspriedumu nejēdzībām. Nu neko. Pieļauju, ka, ja nav komentāri, tad it nemaz netaisās iziet uz diskusiju un viņa viedoklis ir nemaināms.
Un nevajag pārprast, ka esmu antišlāpinietis. Vnk. viņš pāstāv to cilvēku sugu, kas man šķiet pretīga. Bezprincipiāls publicists, kas grābstās gar grāmatām, kurām viņš vēl nav pietiekami pieaudzis.

Un tātad (vēlreiz) latvju budistu politoloģija:
Jūs esat Ministru prezidenta padomnieks kultūras un humanitārajos jautājumos.

Tas nav mans sirdsdarbs. Droši vien viens no nepateicīgākajiem darbiem, jo tu saņem visu slikto, ko saņem politiķi. Labums ir tas, ka esmu ēnā. Es neesmu politiķis ne pēc būtības, ne nodarbošanās.

Tas nav pretrunā ar dzeju, teātri, darbu «Rīgas Laikā»?

Pretrunas ir visu laiku. Ja cilvēks mēģinātu izvairīties no pretrunām, viņš dzīvotu garlaicīgu un nevienam nevajadzīgu dzīvi. Es uzskatu, ka turēšanās pie citiem principiem, vienas pārliecības nemainīšana nav nekāds tikums. Turēšanās pie principiem ir izraisījusi visus pasaules karus un nogalinājusi cilvēkus. Iejaukšanās pretrunīgās lietās varbūt nes daudz lielāku labumu nekā principiāla atbalstīšana vai turēšanās malā. Konsultējot politiķus, bieži esmu nokļuvis pretrunīgās situācijās un mēģinājis tās savu iespēju robežās kustināt uz labo pusi.

Kad nabadziņš patētiski vārgā balstiņā mēģināja pārliecināties, ka filozofiju nav iespējams iemācīties, mans vienīgais iekšējais komentārs bija, ka ir tikai atsevišķas personas, kam to nekad nevarēs iemācīt.