Domāju,ka daudzi bija ievērojuši nelielu studijas pielikumu ar taureņa bukletu par minimālismu. atstāšu malā piezīmi par to, vai vispār šāds buklets ir vajadzīgs www laikmetā, kad cilvēki māk lasīt angļu valodā un ir dažādi resuri wiki ieskaitot.
Viens izteikums gan mani nedaudz mulsina. proti, ir runa par to, kas ir minimālisma literatūra. Tas tiek aprakstīts šādi: 'Savukārt literatūrā - lai arī valodā nav vārdu, kas reprezentētu ko citu kā vien savu formu - minimālisms var izpausties kā tieksme pēc aprakstu līdzekļu un sižetu notikumu minimuma un emocionālas atsvešinātības.' Tālāk kā piemērs tiek pieminēts viens no maniem mīļākajiem autoriem - Kārvers. Lūk, mani mulsina divas lietas citētajā izteikumā (kas, protams, nav aplams, bet gan neizskaidrojošs)- pirmais: ka minimālisms = minimāls sižets, apraksts. otrs: par 'emocionālu atsvešinātību'. Par pirmo neko daudz nevajag piebilst, jo vēsturē ir ļoti daudz darbi ar minimālu sižetu (šeit pat var atcerēties Bredberija 451 grāds pēc fārenheita, kur bija parādīts tas, kā izzūd grāmatas no ikdienas dzīves - arvien īsāki grāmatu pārstāsti, kas finālā rezultējas, ka, piem., Homērs tiek pārstāstīts vienā teikumā. Un - fig viņu zin - vai Ulisā ir 'maksimāls' sižets? - romāna fabulu var arī izstāsīt pāris teikumos.) savukārt minimāli izteiksmes līdzekļi - diemžēl man nav skaidrs no taureņa izklāsta, kāds varētu būt pietiekams pamats, lai teiktu, ka šeit ir, bet citur nav izmantoti minimāli līdzekļi (piem., bērnu grāmatas un pasakas no vienas vietas ir minimāliss?)? Ok, var jau runāt par čuju utml. lietām, nestrīdēšos.
Par emocionālu atsvešinātību. Šeit gan es īsti nepiekristu, jo Kārvers, manuprāt, raksta sava laika 'proletariāta' literatūras tradīcijā. Tipa, ikdienas notikumi, low-class utml. Nāk prātā Barry Hines, Sillitoe etc.&etc. taču kas ir emocionāla atsvešinātība un kā to noteikt - tas, manuprāt, ir grūti un teju neiespējami. Īsāk sakot, arī šeit vajag paļauties uz čuju, bet arī tas nav vēl spēcīgs kritērijs.
Vēl viens variants būtu runāt par minimālismu, ja par modeli ņemtu mūziku - atkārtošanās etc. Tādā gadījumā Kārveru vēl varētu mēģināt ielikt iekšā - viņam parasti stāstu iesākumos tiek doti pāris tēli, vārdi, kas vēlāk stāstu beigās iegūst jaunu nozīmi un tādējādi var veidoties 'hermeneitiskais aplis' etc. Taču labāk iederas Grijē, kam ir atkārotšanās 'paterns' un tādējādi viņš pat labāk par Kārveru varētu atbilst minimālisma mūzikas modelim.
Neapgalvoju, ka manas piezīmes ir patiesas vai adekvātas, jo neesmu minimālisma eksperts, taču tas, ko gribētos no šādiem ievaddarbiem, ir nevis faktu izkārtojums, bet gan normāls paskaidrojums, interpretācijas. Vienk., nekad neesmu sapratis to, kas ir minimālisma literatūra un cerēju, ka šāds buklets varētu sniegt kādu atbildi vai vismaz domas sākumu.
Varbūt studijai vajag apsvert izmantot jauno wiki piedāvājumu - sev interesējošos rakstus var pasūtināt nodrukāt un iesiet atsevišķā grāmatā?
Viens izteikums gan mani nedaudz mulsina. proti, ir runa par to, kas ir minimālisma literatūra. Tas tiek aprakstīts šādi: 'Savukārt literatūrā - lai arī valodā nav vārdu, kas reprezentētu ko citu kā vien savu formu - minimālisms var izpausties kā tieksme pēc aprakstu līdzekļu un sižetu notikumu minimuma un emocionālas atsvešinātības.' Tālāk kā piemērs tiek pieminēts viens no maniem mīļākajiem autoriem - Kārvers. Lūk, mani mulsina divas lietas citētajā izteikumā (kas, protams, nav aplams, bet gan neizskaidrojošs)- pirmais: ka minimālisms = minimāls sižets, apraksts. otrs: par 'emocionālu atsvešinātību'. Par pirmo neko daudz nevajag piebilst, jo vēsturē ir ļoti daudz darbi ar minimālu sižetu (šeit pat var atcerēties Bredberija 451 grāds pēc fārenheita, kur bija parādīts tas, kā izzūd grāmatas no ikdienas dzīves - arvien īsāki grāmatu pārstāsti, kas finālā rezultējas, ka, piem., Homērs tiek pārstāstīts vienā teikumā. Un - fig viņu zin - vai Ulisā ir 'maksimāls' sižets? - romāna fabulu var arī izstāsīt pāris teikumos.) savukārt minimāli izteiksmes līdzekļi - diemžēl man nav skaidrs no taureņa izklāsta, kāds varētu būt pietiekams pamats, lai teiktu, ka šeit ir, bet citur nav izmantoti minimāli līdzekļi (piem., bērnu grāmatas un pasakas no vienas vietas ir minimāliss?)? Ok, var jau runāt par čuju utml. lietām, nestrīdēšos.
Par emocionālu atsvešinātību. Šeit gan es īsti nepiekristu, jo Kārvers, manuprāt, raksta sava laika 'proletariāta' literatūras tradīcijā. Tipa, ikdienas notikumi, low-class utml. Nāk prātā Barry Hines, Sillitoe etc.&etc. taču kas ir emocionāla atsvešinātība un kā to noteikt - tas, manuprāt, ir grūti un teju neiespējami. Īsāk sakot, arī šeit vajag paļauties uz čuju, bet arī tas nav vēl spēcīgs kritērijs.
Vēl viens variants būtu runāt par minimālismu, ja par modeli ņemtu mūziku - atkārtošanās etc. Tādā gadījumā Kārveru vēl varētu mēģināt ielikt iekšā - viņam parasti stāstu iesākumos tiek doti pāris tēli, vārdi, kas vēlāk stāstu beigās iegūst jaunu nozīmi un tādējādi var veidoties 'hermeneitiskais aplis' etc. Taču labāk iederas Grijē, kam ir atkārotšanās 'paterns' un tādējādi viņš pat labāk par Kārveru varētu atbilst minimālisma mūzikas modelim.
Neapgalvoju, ka manas piezīmes ir patiesas vai adekvātas, jo neesmu minimālisma eksperts, taču tas, ko gribētos no šādiem ievaddarbiem, ir nevis faktu izkārtojums, bet gan normāls paskaidrojums, interpretācijas. Vienk., nekad neesmu sapratis to, kas ir minimālisma literatūra un cerēju, ka šāds buklets varētu sniegt kādu atbildi vai vismaz domas sākumu.
Varbūt studijai vajag apsvert izmantot jauno wiki piedāvājumu - sev interesējošos rakstus var pasūtināt nodrukāt un iesiet atsevišķā grāmatā?
2 comments | Leave a comment