Pirmā doma, kura tiks šeit ierakstīta, protams, ir ārkārtīgi svarīga, jo tas varētu noteikt arī turpmāko ierakstu gaitu. Tāpēc sākšu ar vienkāršu (nekad neesmu vēlējies izklausīties sarežģīts) repliku par grāmatas fragmentu, ko pašreiz lasu: Kutzē 'Dusklands'. Viņš raksta: Now I am beggining to be hurt. Now someone is really beggining to hurt me. Amazing.' Punkts. Viss. Nodaļas beigas. Šajā gadījumā nav pat svarīgi par ko ir stāsts, jo citētais fragments mani noveda (ja tā varētu izteikties) pacilātības stāvoklī. Iemesls pacilātībai bija ļoti vienkāršs,- ka pēc vārda 'Amazing' ir punkts. Un nevis izsaukuma zīme vai, nedod Dievs, daudzpunkti. Punkts pēc vārda amazing, šajā kontekstā, šķita kā oksimorons. - sajūsma par ilgaidīti notiekošo (amazing), kas ir sajūgta kopā ar determinismu, mieru utml. (punkts). Gaidītais sniedz baudu (Amazing), taču tā ir tieši tāda, kādu gribējās un bez pārsteigumiem (punkts). Protams, šāda bauda vislabākā, jo ir ilgstošu pārdomu, fantāziju rezultāts un tāpēc bez pārsteigumiem. Tā varētu rakstīties par šo fragmentu ilgi.
Šis ir viens no piemēriem, ka tieši māka ielikt pareizo pieturzīmi atšķir ģeniālu rakstnieku no prastas viduvējības. Kaut kādam jaunajam dzejniekam, prozistam noteikti šādu teikumu beigās būtu ielikta izsaukuma zīme. Ar nosacījumu, protams, ka šīs jaundaris vispār spētu apstāties un neturpinātu aprakstīt visvisādas savas izjūtas, kam piejauktu klāt šķipsniņu atmiņu un retrospektīvas utt.
Taču turpinot par Kutzē fragmentu. Diemžēl aptuveni pusstundu es mēģināju savai draudzenei stāstīt par minēto punktu. Pēc divdesmitās minūtes viņa mani mēģināja apklusināt. Trīsdesmitajā minūtē es apstājos un paprasīju viņai - kā viņai patīk Kutzē pieliktais punkts. Viņa man atbildēja, ka es nemāku klausīties. Es viņai, ka viņa laikam kaut ko nesaprot.. utt. Taču tagad viss ir beidzies ar to, ka mūsu sarunās es mēģinu pēc iespējas vairāk pieminēt vārdu 'amazing'. Turklāt izrunāt tā, lai izklausītos kā amazing ar punktu.