Par daudz grāmatu. Kaut kā tie grāmatplaukti ir jāatbrīvo. Pirmā uz šo kandidatūru ir Kūļu Filosofija . Taču esmu nokļuvis nelielā dilemmā. Iekšējais bibliofils nepieļauj grāmatu sviešanu ārā. No otras puses, negribās arī nest uz antikvariātu vai kādam atdot - nav labi citiem iesmērēt sūdīgas grāmatas.

Atverot Kūļu filosofiju, es atradu mazu lapiņu. Tā bija spēle atrodi grāmatā kļūdas. Lūk, piemēram, 7.lpp: „Viens no pirmajiem, filozofiskajā ziņā visplašākajiem un dziļākajiem jautājumiem ir sengrieķu filozofa Parmenīda jautājums: kāpēc ir esamība un nevis nekas?”

a) tas, protams, nav Parmenida jautājums. Šo jautājumu ir uzdevis Leibnics.

b) apgalvojums, ka tas ir pirmais, visplašākais un dziļākais jautājums, ir aizgūts no M. Heidegera darba Ievads metafizikā . Heidegers, starp citu, minētajā darbā nepiemin nedz to, ka tas ir Leibnica, nedz arī, pasarg Dievs, ka tas ir Parmenida jautājums. Tiesa, Heidegers runā par šo jautājumu kā Leibnica formulētu jautājumu viņa 1929. gada lekcijās par metafiziku.

c) tā nav nedz pārrakstīšanās, nedz arī neuzmanības kļūda. Kādā avīžrakstā mēs varam lasīt sekojošas rindas: „Ar bijīgu, izbrīnas pilnu skatienu Kants raugās zvaigžņotajās debesīs, ieklausās savā sirdsbalsī. Kāpēc kārtība, no kurienes šī noslēpumainā gaisma, kuru iztaro [sic!] zvaigžņotā debess, kāpēc manī runā morālais likums? Vai tas nav tas pats izbrīnas pilnais jautājums, ar kuru pie klausītāja vērsās sengrieķu domātājs Parmenīds: „kāpēc ir esamība, nevis nekas?” Un, virzot domu tālāk: kāpēc ir cilvēcība, labais, ļaunais, kāpēc ir likums, nevis haoss...” (Kūlis Rihards. Pārdomas par morāles likumu jeb ceļš uz „Atbrīvoto gaismas lauku”.// Literatūra un māksla, 1994.g. 13. maijs. 7.lpp.)

Domāju, ka vajadzētu turpināt šo spēli. Citu pielietojumu šai grāmatai neredzu.