Man vienmēr ir paticis tāds domāšanas veids, kas salīdzinoši skaidri apjēdz lietu iekārtojumu, ko dažkārt apzīmē ar vārdkopu "The Great Chain of Being". Nu, piem., ka dzīvnieki ir tādi un tādi, un tāpēc viņiem ir tāda un tāda vērtība vai morālais statuss, ko mēs nevaram piešķirt, piemēram, tomātiem. Par to man vairāk patīk tikai tad, ja ir skaidri priekšstatīts nošķīrums starp dabisko un nedabisko.

Skatos, ka dzimtenē ir aktivizējušies dzīvnieku mīļotāji. Nē nu, man tiešām nav nekādu iebildumu pret dzīvnieku tiesībām u.tml. Taču es ne vienmēr varu saprast viņu argumentāciju un, šķiet, ka darbošanās bieži vien ir drīzāk afektīvā līmenī. Ierauga fermu un tad nu piepeši ieslēdzas empātija. Tas, protams, nav slikti per se , taču nedaudz mulsina, ka tiesības tiek piešķirtas nedaudz selektīvi. Tāpēc ir vajadzīgi skaidri un objektīvi kritēriji.

Ja par dabisko un nedabisko dzimtenē tā kā būtu skaidrs, tad es ierosinu tikpat skaidrus kritērijus cilvēka, dzīvnieku un augu vērtības nošķiršanai. Vislabāk man patīk J.G. Herdera piedāvājums. Dzīvas būtnes vērtība ir atkarīga no tā, cik tālu no galvas ir dzimumorgāni. Augiem dzimumorgāns = galvu. Dzīvniekiem - nedaudz nostāk. Taču cilvēkam - vistālāk. Tādējādi pirms iestāties par konkrētu dzīvnieku tiesībām, mums visupirms ir jānoskaidro, cik tālu vai tuvu no būtiskākā orgāna atrodas viss pārējais. QED.

Herder J.G. Outlines of a Philosophy of the History of Man. J.Johnson, 1800. p.44-45. Herders