par otro punktu piekrītu pilnībā. Par pirmo... jā, zinu, ka viņš lasa tekstus, šī aktivitāte viņam nav sveša utt. Manuprāt, šadi lasījumi ir viens no labākajiem tekstu apgūšanas veidiem. Taču tikai no sarunas auditorijā to nevarēja saprast.

Ja noteikta filozofijas izpratne ir tikai viņa vai viņa draugu pozīcija, tad man tur nav nekā iebilstams. Lai arī es viņa dzīves mākslas pozīcijai piekrītu tikai daļēji (vai arī par to, kas ir nozīmīgi jautājumi utt), bet par vēl to var jēdzīgi diskutēt. Tomēr man likās (negalvoju 100%, jo raidījums tiešām bija tikai fonam), ka parādījās arī vispārinājumi. Tāpēc man likās, ka viņa uzstādījumam iztrūka kārtīgas opozīcijas, kas izspēlētu kādu alternatīvu scenāriju.

Godīgi sakot, man vispār šķita, ka varbūt problēma bija pašā jautājuma uzstādījumā: tipa divas identitātes, kas kaut kādā veidā moka nabaga personu. Turklāt es gaidīju, ka vismaz daļa (pareizāk sakot, vairāk) sarunas būs par, piem., filozofijas popularizēšanas aspektiem, specifisku argumentu izmantojumu publicistikā vai analīzē utt. un nevis par to, ka izglītība palīdz rakstīt ziņas v.tml.