O, es šodien tieši domāju (ejot pa ielu!) par latviešiem, budismu un latvietību. Proti, ka letiņi vispār (vēsturiski apriori kā pamatojums) ir predisponēti uz budismu nacionālā līmenī. Proti, citas nācijas asi cīnās, iestajas par un pret lietām, protestē miermīlīgi vai nemiermīlīgi, proti, ņem savas dzīves grožus savās rokās. Latvieši, protams, arī viskautko dara, taču parasti tas ir ļoti remdeni un ikvienam eventuālajam rīcības piemēram (kas pa lielam ir visai maz auglīgs) var pretstatīt veselu virkni citu tautu daudz mērķtiecigākas un auglīgākas rīcības versijas identiskā situācijā. Latviešiem visu nolīdzina laiks, viss notiek ar laiku vai arī nenotiek, tipa, letiņi tādi baigie pakļāvīgie un paļāvīgie - ļaujas laika straumei un plūst, kur tā nes. Nu i budisti. Un no šāda aspekta kaut kādā tikpat nejēdzīgā 'loģikā' nonācu pie seceinājuma par Šlāpinu kā vislatviskāko - vidējāko - latvieti (attiecīgi - budistu).