Vispār man patīk vakaros, kad ir uznācis nogurums, palasīt viedu cilvēku tekstus.



Piemēram, vēlreiz ieskatījos tēžu apkopojumā Zinātnieka ētika Savā ziņā tā ir vakara izklaide nogurušam ķermenim, kad gulēt vēl negribās, bet arī nav vēlmes kaut ko pasīvi baudīt. Šoreiz es ieskatījos M. Kūles rakstā "Zinātnieka ētika: situācija Latvijā un pasaulē". Nē, nevajag pārprast un domāt, ka man pēdējā laikā ir nez kāda fiksācija uz šo dīvaino ģimeni. Šoreiz tā vienkārši sanāca, jo bezrūpīgi šķirstot lapas (un vispār - biju gatavs palasīt pavisam citu rakstu, kura tēma man nedaudz interesē) es piepeši ievēroju dīvainu teikumu: "Taču arī starp izciliem zinātniekiem ir bijuši izcili meļi, piemēram, Keplera ziņojums par planētu elipsēm, kas nebūt nav elipses utt." Es pabrīnījos, ka Keplers ko tādu ir teicis. Katrā ziņā pirmais viņa planētu (pareizāk sakot, Marsa) kustības likums, kas ir formulēts "ziņojumā" Astronomia nova nekādā ziņā neapgalvo, ka elpises nav elipses. Protams, neesmu lasījis Keplera kopotos rakstus, nedz arī rūpīgi pētījis arhīvus. Varbūt, ka šis "ziņojums" kaut kur ir atrodams. Tāpēc pieļauju, ka šajā punktā es varētu kļūdīties (Taču kā uzskatāms un vienkāršs ievads Keplera atklājumos man patīk šī saite: http://www.keplersdiscovery.com/ Vienīgi ir žēl, ka tur nav pieejami paši Keplera oriģinālie teksti un "ziņojumi".) Dievs ar šo faktu, jo tas nebūt nav izšķirošs teksta satura sapratnei.

... taču pēc neilgām pārdomām par šo interesanto faktu, protams, kāri metos lasīt visu rakstu. Pēc visnotaļ dīvainas tēzes, ka ētikas diskusijām ir jābūt ētiskām, sekoja šāds teksta fragments:

"Ētika nonāk intrigantu, mahinatoru un pūļa varā,kas spriedumus balsta uz sadomāto un saklausīto. LU Akadēmiskās ētikas komisijas spriedums par pārkāpumiem filosofu profesoru Riharda Kūļa un Igora Šuvajeva tulkojumos un attieksmē pret studentu X, 2010. gadā tika skaļi un drakoniski izbaudīts publiskajā telpā un tagad var kalpot kā piemērs manipulācijai, ko nozīmē, ja spriedēji – žurnālisti un pūlis – nesaprot un nespēj novērtēt filosofiskās klasikas tulkošanas darbu un nepārzina situāciju ar studentiem fakultātē. Taisīja „publisku ētiku”, sanāca neētisks un manipulatīvs pasākums. Ar profesoru Rihardu Kūli 2012. gadā LU noslēdza mierizlīgumu. No ētikas viedokļa šo pasākumu gūzmu medijos kā „ceturtajā varā” var vērtēt tikai un vienīgi kā nepieņemamu šādas varas un nezināšanas izpausmi. No zinātnieka situatīvās morāles priekšrakstu viedokļa to var nosaukt par gadījumu, kad ētikas vārds tiek lietots citu interešu, nevis pašas ētikas labad.

www.fsi.lu.lv/userfiles/Zin%C4%81tnieka%20%C4%93tika%20-%20T%C4%93zes.pdf (93.lpp.)

Skandāla būtību un viedajo attieksmi pret plaģiāta skandālu zina daudzi. Tāpat ir garlaicīgs tekstā lasāmais vulgārais elitisms. Taču šis fragments man likās interesants divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, ka konkrēts students tiek padarīts par X. Tā kā runa nav par jomu, kur būtu svarīga datu aizsardzība, tad izvairīšanās nosaukt vārdā šķiet - ja tā varētu teikt - neētiska. (Sevišķi tad, ja ētiku izprot, piem., Levina izgaismojumā, kur ētiska attieksme paredz to, ka dialoga subjekts netiek anonimizēts jeb "padarīts bez sejas".) Turklāt tas neko labu neliecina par pašiem godājamajiem zinātniekiem un drīzāk izskatās pēc psiholoģisku problēmu manifestācijas. Otrkārt, šķiet dīvaini, ka tieši šis tikko citētais fragments nemaz neparādās angļu tulkojumā, kas ir ievietots tajā pašā krājumā. Kaut kādā mērā lavju versijā itin viegli var nolasīt teksta intenci. Taču angļu tulkojumā tiek radīts maldīgs objektivitātes iespaids un izlikšanās, ka ētiskas problēmas Latvijā ir bijušas tikai citiem. Šāda selektīva slēpšanās man šķiet dīvaina un drīzāk uz šo var attiecināt raksta autores sludināto principu par "elipsi, kas nebūt nav elipse".