Kopš 80-to beigām un 90-to sākumu latvju humanitāro zinātņu vidē ir savs bubulis. Un vārds šim bubulim ir postmodernisms. Ja vajadzēja vainot kādu par vērtību krīzi vai mākslas pagrimumu, patērētāju sabiedrības veidošanos, popkultūras izplešanos v.tml., tad vaina tika meklēta postmodernismā. Ir interesanti, ka vecākā paaudze vēl joprojām šad un tad diskusijās un runās no azotes izvelk šo bubuli.
Bet liels bija mans pārsteigums, kad izrādījās, ka arī citās zemēs 'postmodernisma stāvoklis' tiek izmantots, lai skaidrotu jebkuru idiotismu:

"In Modena's sun-baked Piazza Grande delegates at the annual Festival of Philosophy heard Derrida collaborator Prof Ferraris speak of about the moral pitfalls of the cultural trend -- and how Italy's prime minister was one of post-modernism’s most monstrous creations.
Truth in today’s less morally rigid environment, said Prof Ferraris, had become a flexible commodity; humour and self-interest now took precedence over ethics, making anything possible in Berlusconi's Italy." (Independent)