Es pieļauju, ka pastāv atšķirība. Var sākt kaut vai ar to, ka neviens netic aplamām premisām, ja zina, ka tās ir aplamas. Tas nozīmē, ka mūsu ticība vienmēr attiecas uz to, ko uzskatām par patiesu. Tāpēc ir nepieciešama kāda metode, lai izvairītos no putras galvā un ar tās palīdzību var veidot kritērijus tam, ko var uzksatīt par patiesu. Ja šādas metodes nav, tad hipotētiski, manuprāt, ir iespējams gadījums, kad cilvēks psihiskā nozīmē varētu tikt atzīts par normālu (i.e. nav retardēts, viņam galvā neskan balsis u.tml), bet viņa galva tomēr ir pilna ar muļķībām.